Pie rokas ņem un vadi…
Dr. Daira Cilne, LELBA Rietumu apgabala prāveste
Draudzes dzīve pandēmijas laikā man atgādināja labirintu ar daudziem, negaidītiem pagriezieniem. Bet kā labirintā, tā arī dzīvē — dažādie pagriezieni nenozīmēja, ka ceļš uz priekšu ir apstājies, bet gan to, ka tas turpinās jaunā virzienā. Nezināmā virzienā. Un atliek vienīgi uzticēties un ar Dievpalīgu turpināt iet! Tā visai negaidīti nonācu virtuālajā vidē, kas līdz šim man bija diezgan sveša. Pa solītim devos tajā…
Vispirms man piezvanīja prāveste Dr. Sarma Eglīte, LELBA Baznīcas liturģijas un mūzikas nozares vadītāja: “Klusajā nedēļā un Lieldienās vēl nebūs iespējams noturēt klātienes dievkalpojumus — LELBA ir jānāk palīgā! Ja katrs no mūsu četriem apgabaliem uzņemtos ierakstīt vienu Klusās nedēļas/Lieldienu dievkalpojuma video, tos varētu izsūtīt visām LELBA draudzēm.”
Atsaucoties Sarmas aicinājumam, zināju, ka varēšu vērsties pie pārējiem Rietumu apgabala garīdzniekiem un arī mūziķiem un lūgt viņus piedalīties dievkalpojumā. Bet kur meklēt kādu, kas varētu ierakstīt un samontēt video? Atcerējos, ka Pauls Zommers, kuru pazinu no latviešu skoliņas, ar to nodarbojas profesionāli. Aizrakstīju viņam un momentā saņēmu atbildi: “Varu palīdzēt!”
Kad norunātajā dienā satikāmies, liels bija mans pārsteigums, ka Paulam līdzi nebija ne videokameras, ne gaismas, bet vienīgi mobilais telefons! “Būs labi,” viņš mani mierināja, un bija!
Kad bijām ierakstījuši Zaļās Ceturtdienas dievkalpojumu, Pauls prasīja, vai esmu domājusi turpināt. Viņš bija ar mieru sadarboties arī turpmāk. Mūsu ērģelnieks Dr. Andris Āboliņš arī bija ar mieru. Un tā izveidojās mūsu videofilmēšanas komanda, kura satikās katru pirmdienas vakaru, lai uzfilmētu nākamās svētdienas svētbrīža/dievkalpojuma video.
Atskatoties uz šo neparasto gadu un pārdomājot, ko nozīmē kalpot neierastā vide, nāk prātā vairākas atziņas. Pirmā — iespējams kalpot arī citādi. Mēs, konservatīvie latvieši, kuriem “pārmaiņas” nav mīļākais vārds,tomēr, apstākļu spiesti, spējam mainīties. Uzticoties Dievam, ar Dieva palīdzību doties jaunā (vismaz man tā bija) ceļa virzienā.
Otrā atziņa — kalpošana ir komandas darbs. Tas nav ceļš, ko ejam vieni, bet kopā ar Dievu un ar daudziem palīgiem. Lai gan, salīdzinot ar klātienes dievkalpojumiem, virtuālu svētbrīžu sagatavošana prasa vairāk darba, ir arī vairāk darba darītāju. Mūsu pamatkomandai katrā pirmdienā pievienojās Svēto Rakstu lasītāji — dažādu paaudžu cilvēki no tuvienes un tālienes (vienu reizi pat no Liepājas!). Nevaru arī nepieminēt mūziķus no tuvienes un tālienes. Katrs, kuru uzrunāju, atsaucās. Neatceros nevienu, kurš būt atteicies piedalīties šajā mūsu visu kopīgajā darbā. Kopīgajā kalpošanā ar prieku!
Trešā atziņa — svarīgi apzināties, ka darbam, ko darām kopīgi, ir jēga. Pandēmijas laika nedrošība, bailes, nogurums lika saprast, cik vajadzīgs mums ir Dievs. Dieva Vārds, kuru, liekot lietā katrs savas Dieva dotās dāvanas, kopīgi pasludinām virtuālajos svētbrīžos. Dieva Vārds, kas dod mieru, kas pasargā mūsu sirdis un prātus, lai varam dzīvot ar cerību. Pat prieku! Kalpojot tam Kungam ar prieku!
Ceturtā atziņa — tagad, kad esam atsākuši pulcēties klātienes dievkalpojumos, atkal sastopamies ar jaunu pagriezienu mūsu kopīgajā draudzes dzīves labirintā. Jā, jaunu, jo pagājušā gada pieredze nāk mums līdzi un mums ir jāizvērtē, ko no tā, ko esam mācījušies, paturēsim. Ko mainīsim? Kāda būs mūsu kopīgā kalpošana nākotnē? Dievam par godu un mums pašiem par svētību. Un prieku! To rādīs labirinta ceļš, kas turpinās.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju