Prāvests emeritus Olģerts Sniedze
Prāvests emeritus Olģerts Sniedze
Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības vainagu. (Atkl 2:10d)
Dzimis 1932. gada 17. jūnijā Rēzeknē, Latvijā
Miris 2023. gada 11. novembrī Perintonā, Ņujorkas štatā, ASV
Meklējot kopsaucēju prāvesta Olģerta Sniedzes garajam dzīves gājumam no Latvijas līdz Amerikai ar daudz dažādiem pienākumiem kā laicīgā dzīvē, tā garīgā jomā, nez vai varēsim atrast piemērotāku vārdu par “uzticīgs”. Olģerts palika uzticīgs savam latviskajam mantojumam, tā garīgajām vērtībām, savai ģimenei, tuviniekiem un draugiem, arī kā profesionāls celtnieks un uzņēmējs, un it īpaši mūsu Baznīcai un savam Dievam.
Pēc bērnības un skolas gaitām Rīgā kopā ar māti Valentīnu un māsu 1944. gada rudenī bija jādodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur, paldies Dievam, atkal pievienojās tēvs Kārlis, skolotājs. Sekoja gadi D.P. nometnēs Osnabrikā, Bocholtā, Grēvenē, Blombergā un Augustdorfā līdz Latviešu ģimnāzijas beigšanai Augustdorfā 1950. gadā. Turklāt stingro latvisko un kristīgo pamatu stiprināja Olģerta iesaistīšanās latviešu skautu kustībā, jau sākot ar 1945. gada vasaru, sasniedzot vadītāja vietnieka pakāpi. Šī nostāja pavadīja Olģertu arī, kad visa ģimene 1950. gada oktobrī izceļoja uz ASV un apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Tur viņš piedalījās skautu vienībā un tautasdeju grupā “Trejdeksnis”, bet darbu sāka J. Risberga uzņēmumā, būvējot savrupmājas Longailendā, līdztekus vakaros studējot inženierzinības.
Uzticības sajūta iepretim brīvās pasaules vērtībām lika Olģertam Korejas kara laikā pieteikties brīvprātīgai iesaukšanai ASV bruņotajos spēkos. Beidzis Gaisa desanta spēku (Airborne) skolu un dienējis 11. Gaisa desanta divīzijā, 187. Gaisa desanta pulka kaujas komandā (Airborne Regimental Combat Team) un 101. Gaisa desanta divīzijā. Dienests armijas kauju vienībās aizveda viņu Korejas karā, kā arī uz Japānu un Okinavu, arī pēc aktīvā dienesta Olģerts turpināja piedalīties vairākās ASV kara veterānu organizācijās un tur pildīja kapelāna pienākumus.
Atgriezies no karadienesta, Olģerts pabeidza būvinženiera studijas, sāka strādāt savā profesijā Ročesterā, NY un pēc savas inženiera firmas nodibināšanas vairāk nekā 30 gadus veica dažādus tiltu, ceļu, ūdens piegādes un attīrīšanas projektus.
Personiskajā dzīvē svarīgākais bija laulības ar Dzintru Krastu, kuras Dievs svētīja ar divām meitām un vēlāk arī ar pieciem mazbērniem. Mūsu Baznīca ir priecīga un līdz ar viņiem pateicīga, ka uzticības un palīdzības svētība ir viņus savstarpēji vienojusi un izstarojusi uz visiem ap viņiem līdz pat šai dienai. Ārēji tas kļuvis redzams, piemēram, ar to, ka meita Linda Sniedze Taggart kā diakone uzsāka kalpot mūsu Baznīcā un tagad aprūpē sava tēva draudzi Skenektedijā un ir kapelāne Brāļu kapos Katskiļos.
Olģerts ar kundzi arvien ir bijuši aktīvi sabiedriskajā dzīvē — abi bija ALA zelta biedri un “Daugavas Vanagu” mūža biedri. Sevišķi tas izpaudies mūsu Baznīcā. Sākotnēji Olģerts darbojās Ročesteras Krusta draudzes valdē un 13 gadus bija tās priekšnieks. Mācītāja Teodora Zīraka skubināts, 1980. gadā viņš teicis pirmos sprediķus Ročesteras draudzē un no 1982. līdz 1984. gadam apmeklēja un sekmīgi beidza pirmos LELBA teoloģijas kursus, tad augstāko teoloģisko izglītību ieguva Colgate Rochester Divinity seminārā.
Archibīskaps Arnolds Lūsis 1985. gadā Olģertu ordinēja evaņģēlista (tagad to saucam — diakona) amatā un lūdza viņu sākotnēji garīgi aprūpēt Skenektedijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudzi , bet pēc mācītāja Teodora Zīraka pensionēšanās — arī Ročesteras Krusta un Sirakūzu Kristus draudzi, pēc ordinācijas mācītāja amatā 1990. gada 20. maijā jau tur veicot mācītāja pienākumus. LELBA Austrumu apgabala konference 1997. gadā viņu ievēlēja par apgabala garīgo vadītāju — prāvestu. Šo uzdevumu līdz ar to saistītiem LELBĀL Virsvaldes locekļa pienākumiem Olģerts pildīja 12 gadus, priekšzīmīgi ik gadu apmeklējot arī latviešu draudzes Venecuēlā, Brazīlijā un Argentīnā, tāpat kā pārējās 14 apgabala draudzes. 1997. gadā mācītājs Richards Zariņš lūdza viņu pārņemt mācītāja pienākumus arī Brāļu kapos Katskiļos, kur nu atradīs dusas vietu arī viņa paša urniņa.
Olģerta Sniedzes uzticība roku rokā bija saistīta ar humoru un dzīvotprieku, ar dzīvotgribu un ziņu, kā to īstenot. Sākotnēji viņš nodarbojās ar sportu, īpaši ar futbolu un volejbolu, Ročesterā 15 gadus piedalījies automašīnu sacīkstēs, pats pārbūvējot un uzlabojot tās un motorus.
Viss aprakstītais arī man ir veidojis Olģerta tēlu un paliks jo mīļā atmiņā. Ir tik labi, ja uzticība nebūt nenozīmē būt īgnam un stīvam, bet atvērtam Dieva radības skaistumam un daudzveidībai un būt no sirds labestīgam pret apkārtējiem cilvēkiem, visvairāk tiem, kas atrodas viņa atbildības lokā. Tādēļ vispirms no sirds esmu pateicīgs Olģertam par lielo atbalstu, esot mūsu Baznīcas vadībā, par to, ka uz viņu varēju paļauties lielās un mazās lietās. Un ne mazāk labprāt atminēšos viņa viesmīlību un burvīgo autobraucienu no Ročesteras uz dienvidiem, kad viņš man parādīja, cik skaista ir pasaule, ja vien atveram acis un sirdis, un ka var braukt vienlaikus ātri un droši.
Olģerts patiesi ir bijis uzticīgs līdz pat nāves slieksnim. Ir labi zināt, ka tagad viņš ir Tā rokās, kurš nav mazāk uzticīgs un kurš spēj tieši tad sniegt dzīvības vainagu apvārsnim skaistam un vēl plašākam.
Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Archibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju