Satvert Dieva žēlastības pieskārienu
Dr. Dace Skudiņa,
LELBA Ārmisijas nozares vadītāja, Vidienes apgabala vikāre
2020. gada pandēmija ir uzlikusi jaunas ceļazīmes mūsu kopīgajam dzīves gājumam. Paši pret savu gribu esam bijuši spiesti gavēt no ierastā un izjust cilvēcisko kontaktu trūkumu. Princips “rokas stiepiena attālumā” kļuvis par brīdinājumu piesargāties. Obligātie sejas aizsegi un sešu pēdu jeb divu metru distances ievērošana ir atņēmusi iespēju ikdienišķai, spontānai, bet vitāli nepieciešamai darbībai — cilvēciskam pieskārienam.
It īpaši to esam izjutuši draudzēs un savā baznīcā, jo nekas kristīgās Baznīcas dzīvē nevar aizstāt cilvēcisko kontaktu. Dieva žēlastība kļūst sataustāma pieskārienos un kopābūšanā. Sākot jau ar kristībām un beidzot ar aizgājēja izvadīšanu, baznīca dod mums iespēju piedzīvot Dieva un otra cilvēka klātbūtni. Otra cilvēka tuvums, cieņpilns un tuvākmīlestībā sniegts pieskāriens vai apkampiens atgādina, ka neesam vieni, bet vienoti ar citiem gan prieka, gan bēdu brīžos. Roku uzlikšana, miera sveiciens, piedalīšanās Svētā Vakarēdiena mielastā neļauj aizmirst, ka mūsu vienotājs ir Kristus.
Daudziem šis laiks ir bijis īpaši grūts — pavadīti daudzi mēneši karantīnā un izolācijā prom no tuvākajiem, draugiem un savas draudzes. Vairāki no mums ir zaudējuši pēdējo iespēju atvadīties no sev mīļa cilvēka un būt ģimenei līdzās bēdu brīdī. Citiem ir gājuši secen ilgi gaidītie svētki, piemēram, kristības un iesvētības. Ir piedzīvotas lielas bailes, izmisums un neziņa par tagadni un nākotni. Joprojām izvērtējam, kur, kā un ar ko tikties. Ir jāatzīst, ka daudzi dziļi savās sirdīs sēro. Lai arī tehnoloģijas ir atvieglojušas uzliktos pandēmijas ierobežojumus, tomēr cilvēku sejas un balsis telefonā, datora un televizora ekrānā nevar aizstāt fizisko kontaktu un pieskārienu klātienē.
Kad pietrūkst dziedinošo, fiziski taustāmo Dieva žēlastības resursu, kad 156 pazīstamās dvēseles veldzes vietas, kas mūs vieno ar Kristus miesu, kļūst nepieejamas, tad tomēr katrs individuāli un kopā kā draudze esam aicināti satvert iekšēji/garā Dieva žēlastības pieskārienu un tuvumu un nest to tālāk.
Kristīgajā vēsturē Baznīca ir vairākkārtīgi dzīvojusi cauri periodiem, kad fiziskais kontakts un pieskārieni ir bijuši bīstami, pat nāvējoši. Tādēļ dievnami un katedrāles ir tikušas slēgtas, cilvēki palikuši mājās un ilgu laiku nav saņēmuši Svēto Vakarēdienu vai piedalījušies misēs. Tomēr Baznīca kā Kristus miesa nekad nav pārstājusi eksistēt. Kristieši ir meklējuši veidus, kā palikt Kristus kopībā un ticībā, ikdienā lūdzot un lasot Svētos Rakstus, un rūpējoties citam par citu un savu tuvāko.
Kristīgās ticības stūrakmens vienmēr ir bijis Jēzus Kristus. Dievs, kas iemiesojas cilvēkā un kļūst mums pieejams un saprotams. Imanuēls — Dievs ar mums — no dzimšanas līdz nāves brīdim un ar mums kopā mūžībā. Dieva žēlastība, kas pati atnāk pie mums, lai mūs ņemtu savā paspārnē un būtu kopā ar mums. Tāpēc arī vistumšākajos dzīves brīžos kristīgs cilvēks zina, ka viņš nekad nav viens, pat ja fiziski ir šķirts no citiem. Dievs vienmēr ir līdzās.
Kristus radikālā, pašaizliedzīgā mīlestība uz katru no mums ir tā, kas kristīgus cilvēkus mudinājusi līdzcietībai un kalpošanai dažādu sērgu laikā, neskatoties uz bailēm un vēlmi pašsaglabāties, kas mīt katrā. Daudzi arī šoreiz ir pašaizliedzīgi kalpojuši, cīnoties par līdzcilvēka dzīvību un veselību. Citi ir riskējuši, lai atvieglotu mūsu ikdienas dzīvi. Katrs no mums pandēmijas laikā ir vai nu devis, vai saņēmis uzmanību un rūpes no otra cilvēka. Varbūt tie ir bijuši sveši cilvēki vai gluži parastas vietas, kur kāds mums vai mēs kādam esam kalpojuši. Tieši šie pieskārieni no sirds uz sirdi paliek atmiņā, jo ir negaidīti, citreiz ilgi gaidīti, bet vienmēr piesātināti ar cilvēcību, tuvākmīlestību un Dieva žēlastību. Tie atgādina, ka Svētais Gars var izmantot ikvienu situāciju, lai palīdzētu mums garīgi augt un novērtēt, cik savstarpēji saistīti esam cits ar citu, un ka ikviens ir Dieva rokas un kājas, kas var un spēj nodot dziedināšanu, cerību un Evaņģēlija vēsti tuvākajam.
Daudzviet dievnamu durvis atkal ir vērušās, draudzes lēnām atgriežas savos namos. Protams, ka sešu pēdu jeb divu metru distancē nav intimitātes, aiz sejas maskas pazūd smaids un klusām izteikti vārdi, tomēr nenoliedzams ir prieks par atkalredzēšanos un piedalīšanos dievkalpojumā. Varam atkal taustāmi būt kopā ar otru, sēžot starp savējiem, kopīgi lūdzot, dziedot un saņemot Dievgaldu.
Tomēr ir draudzes, kurām durvis atkal ir jāaizver Covid–19 vīrusa uzliesmojuma dēļ. Cilvēcīgi tas ir grūti, jo šādas pārmaiņas rada neziņu un nestabilitāti. Tomēr dzīves pārbaudījumi un ciešanas sniedz iespēju izdzīvot to, kam ticam. Un šajā pandēmijas laikā, kad viss tik ātri mainās, mums tiek atgādināts, ka Dievs ir klātesošs un Viņa žēlastība ir nemainīga. Un dzīvot ar šo apziņu.
Evaņģēlija stāstos Jēzus dziedina, mierina un svētī, fiziski pieskaroties, uzliekot rokas, apkampjot, ēdot un esot kopā ar ļaudīm. Bez maskas un nedistancējoties. Cerībā un ticībā gaidām to brīdi, kad kā Kristus Baznīca varēsim tam pilnībā sekot un to piedzīvot. Bet kamēr tas brīdis nav pienācis, lai atrodam mierinājumu un iedrošinājumu sekot apustuļa Pāvila vārdiem, ar kuriem viņš uzmundrina grūtībās nonākušos korintiešus: “Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti;esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2Kor 4:8–10, 6:4–7a, 9b–10)
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju