Svētsvinīgs pavērsiens uz nezināmo

Dāvis Kaņeps, LELBA Kanādas apgabala prāvests, Hamiltonas Kristus draudzes mācītājs

Vēlējums “Ejiet ar mieru un kalpojiet tam Kungam ar prieku!” ierosina domu, ka miers un kalpošana iekļauj viens otru un ka viens bez otra nevar būt. Es teiktu, ka kalpot bez miera ir vergošana, turpretī mieram ir jāplūst kaut kur tālāk, jo, ja tas neplūst tālāk un paliek tikai statisks mirklis, tad pazūd jeb izgaist pagātnē. Cilvēks, atklājot savām spējām attiecīgo viaduktu, pa kuru mieram plūst, to viennozīmīgi atrod kalpošanā.

Mūsu ausīs vārds “kalpošana” atsauc atmiņā negatīvus piemērus no tautas vēstures, kad latvietis kalpoja baroniem un dižiem kungiem. Taču neuzspiestā kalpošanā, kad tā saistās ar savstarpēju mīlestību un veicama ar prieku, cilvēks zina, kas ir iekšējs miers un patiess gandarījums par prieka tālāknodošanu.

Ja runa ir par rituāliem, ko piekopjam savā Baznīcā, tad vēlējums kalpot ar prieku un iet ar mieru saskatāms laulību ceremonijā. Dieva vēlējums diviem pārtapt par vienu miesu nes sevī vārdos izsacītu, bet tomēr acīm paslēptu apsolījumu, ka viņos prieks tiks vairots un kļūs pilnīgāks laika gaitā. Baudot fizisku tuvību un esot patiesi saprotošiem vienam ar otru, atveras jaunas dzīves dimensijas.

Kaut laulāto dzīve neizbēgami iekļauj sevī pārbaudījumus — strīdus, konfliktus, disonanci un no senču gēniem pārmantotos “aktīvus un saistības”, tomēr šī kopdzīve, neļaujoties dusmām, augs spēcīgāka
un pilnīgāka. Ņemot vērā tuvumu, kādā laulātie dzīvo viens ar otru, tā ir tik lieliska izaugsmes vide! Rūpējoties par ģimenes interesēm, saskaroties ar neizsakāmiem izaicinājumiem vai piedzīvojot pēkšņus zaudējumus, ir labākā iespēja iepazīt cilvēku aktīvos mūža procesos.

Pārvarot pārbaudījumus un sirsnīgi paļaujoties vienam uz otru grūtībās, divi kopā panesīs lielāku vezumu nekā katrs spētu atsevišķi. Esmu sirdī un atmiņā paturējis gadījumus, kad vecāki mēnešiem vai pat gadiem ilgi cīnījušies ar bērniņa slimību, uzturoties slimnīcas palātā, kamēr ģimenes māja stāvējusi tukša. Kad viņiem izdevies paņemt rokās izārstētu mazuli, kuram ir lieliskas izredzes baudīt pilnvērtīgu mūžu, prieks ir neizmērojams.

Arī tad, kad ģimenē aug īpaši aprūpējams bērns vai brālis vai māsa, es ticu, ka laulātajiem kā vienībai nasta ir vieglāk panesama. Gribēdams būt uzmanīgs savos secinājumos, nesaku, ka laulātajiem automātiski vai maģiski ir priekšrocība pāri citiem ģimenes izkārtojumiem, vienkārši uzskatu, ka, pazīstot un vērojot šādus gadījumus, esmu liecinieks uzņēmībai, līdzcietībai un tādai mīlestībai, kas nemeklē savu labumu.

Tātad brīdī, kad esmu pasludinājis klātesošai draudzei, ka NN un NN tagad ir vīrs un sieva, katrs var tikai cerēt, ka viņu kā laulāto mūžs būs bagāts un ka tas ilgs, kamēr nāve viņus šķirs. Tajā brīdī ir noticis svētsvinīgs pavērsiens uz nezināmo. Varenais piedzīvojumu pilnais ceļojums ir sācies! Kuģis ir izbraucis no ostas. Tas ir atstājis drošo patvērumu no vētrām un viļņiem un dodas uz bīstamo, risku pārpilno jūru, kuras pretējais krasts vēl nav saskatāms — un ilgi vien nebūs.

Ja mazliet turpinām ar šo tēlu, katrs var piedomāt klāt, kādi mošķi slēpjas un glūn no ūdens klēpja. Lūdzošas rokas stiepjas pretī. Alkatīgas acis novēro. Bēdu stāsti skan ausīs. Ar ko gan jaunajam pārim nav jācīnās?! Sniegti visdažādākie padomi. Kārdinājumu un aizraušanās virpuļi tiecas ievilināt pazudināšanas dzelmē. Vai tad miers vispār kaut kur vairs atrodams? Vai prieks pastāvēs?

Tik daudz no kristīgās audzināšanas atceros, lai saprastu atšķirību starp izpriecu un prieku. Laimi arī var kontrastēt ar prieku. Ir lēts prieks, un, protams, ir patiess, dziļāks prieks.

Atceros kādas laulības kalpošanas pirmo piecgadi, kurā līgavai kulminējās diezgan dziedinošs process. Pārcietusi bērnībā un jaunībā pazemojumus un ģimenisku varmācību, viņai, lai sasniegtu pietiekami augstu uzticēšanās līmeni, kurā saredzama kopdzīve ar vīrieti, tas bija sāpju un grūtību pilns gājiens. Tomēr tas notika — paldies Dievam!

Aicinot jauno pāri uz pirmslaulību pārrunām, trešajā satikšanās reizē pārrunājām laulāšanas ceremoniju. Tā nebija paredzēta baznīcas telpās, tāpēc notika sarunas par telpām, mūziku un citām sīkākām lietām. Viss tā kā normāli, izņemot abu neparasto lūgumu — solījumu vietai tuvumā novietot liela izmēra Mikijpeli (Mickey Mouse)… Pie sevis domāju, kāpēc tas būtu nepieciešams, vai tik šis nav lūgums izdabāt kādai kaprīzei. Neko neteicu, un paldies Dievam, ka tā! Līgava visā nopietnībā paskaidroja, ka viņa pie tās patvērās un glābās un tā jutās pasargāta, kad viņai kā mazai meitenei nebija neviena uzticama cilvēka, pie kura justies drošībā.

Prieks valdīja šajās kāzās, un mīlestības apliecinājums nesa sevī Dieva mieru. Man radās doma — vai šie nav tie mirkļi, kad patiesībā Dievs pats nāk un kalpo caur mums bieži vien neaptveramiem procesiem vai pat Mikijpelēm?

Atmiņā iespiedies arī cits notikums. Kā arvien biežāk mēdz notikt, laulājamie izvēlas precēties nevis baznīcas telpās, bet, kopdzīvi uzsākot, grib pulcināt radus un draugus no tuvuma un tāluma ainaviskā vietā ārpus pilsētas. Šajā gadījumā nebija citu viesu kā vienīgi liecinieki — vedēji — un, protams, mācītājs. Mēs, visi pieci, devāmies uz kāduīpaši skaistu piekrastes līcīti pie Klusā okeāna. Saule sāka rietēt, un no mašīnas mums bija jākāpj pa stāvu nogāzi uz leju, lai tiktu ūdens malā. Kamēr līgava, līgavainis un vedēji devās lejup, es vēl kādu minūti paliku viens, vērodams plašumu. Un tad Radītājs pastrādāja Savu coup de maître — pret grimstošajiem saules stariem no okeāna viļņiem dažu simtu metru attālumā no krasta iznira valis un izpūta varenu ūdens strūklu, un tikpat pēkšņi ienira dzelmē. Tikai man bija jāpasteidzas uz klinšu ieskauto līcīti, jo tuvojās paisums.

Galvenais kalpošanā nav statisks mirklis, ko cilvēks kāro iesaldēt laikā. Evaņģēlisti mums dod mājienu Jēzus apskaidrošanas gadījumā. Mūsu iekšējais cilvēks lūdz, lai Dievs ļauj palikt kaut brīdi ilgāk lieliskās greznības priekšā, bet tā vienkārši nebūs būt. Jēzus ar mācekļiem devās lejā pie tiem — cilvēkiem. Atpakaļ pie ikdienišķām rūpēm un raizēm, smiekliem un asarām, atpakaļ pie mums, lai mūsu miers un prieks būtu pilnīgs.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju