Uguns, kas ņem un dod

Juris Saivars,
Ņujorkas draudzes mācītājs

Uguns ir viena no spēcīgākajām metaforām, kas pazīstama praktiski visās kul– tūrās. Klasiskajos pasaules uzbūves modeļos tā ir viens no pamata elementiem līdzās ūdenim, zemei un gaisam.

Latviešu tautasdziesmās uguns ne tikai deg cilvēku acīs (10768–0), vaigos (9824– 1) vai valodā (21728), bet tai var būt pat transcendentāla nozīme:

Gaiša, gaiša uguns deg
Tumšajā kaktiņā:
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam. (1196–0)

Klasiskajā grieķu mitoloģijā uguns ir līdzīga aizliegtajam auglim. Hēsioda “Teogonijā” uguni cilvēkiem nodod titāns — viens no vecajiem dieviem. Prometejs par to tiek izmests no debesīm, ieslodzīts uz zemes, kur tam jācieš nepārejošas sāpes.

Bībelē ugunij ir īpaši spēcīga nozīme. Kaut visbiežāk uguns tiek pieminēta tiešā un literārā nozīmē, kā alegorija tā norāda uz teoloģiski ļoti nozīmīgiem jēdzieniem.

Senebreju valodā vārda “uguns” sakni veido divi līdzskaņi — שא, neizrunājamais ש “aleph” un א s/š “shin” (ebreju valodā lasa no labās uz kreiso pusi). Ja tos papildina, pa vidu ievietojot “mazāko rakstu zīmi” י “yod”, iegūst vārdu שיא “ysh” — vīrs. Ja no vārda “vīrs” izņem mazāko rakstu zīmi, tas pazūd “ugunī”. Uz šo vārdu spēli Jēzus norādīja Kalna sprediķī: “Patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte.” (Mt 5:18)

Šādas anagrammas bija ļoti populāras senebreju valodas pratēju vidū. Vārdu “uguns” var papildināt arī ar vairākiem līdzskaņiem, piemēram, vārdu “derība” תירב — “bet”, “resh”, “yod”, “tav”, sadalot uz pusēm un pirmos divus līdzskaņus pievienojot “ugunij” sākumā, bet pēdējos divus beigās, iegūst תישארב “br’shyt” — “iesākumā”, pirmo vārdu Bībelē — “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (1Moz 1:1).

Bībeles pirmās grāmatas 3. pantā topošo gaismu neizstaro Saule vai Mēness, tā ir Dieva esības, iekšējās derības uguns izteiksme, ko izpauž Viņa izrunātais Vārds. “Iesākumā bija Vārds .. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma .. caur Viņu viss ir radies.” (Jņ 1:1a, 4, 3a)

Dievs atklāj Sevi Mozum uguns liesmā (2Moz 3:2) un vēlāk dēvē sevi par rijēju uguni (5Moz 4:24). Kā rijēju uguni israēlieši skata Dieva godību Sinaja kalnā (2Moz 24:17). Kā skaidra un nepārprotama Dieva klātbūtne uguns stabs apgaismoja isra– ēliešu nometni naktīs (2Moz 13:21). Līdzīgi Dievs parāda savu labvēlību, kad no Viņa izejoša uguns uzņēma Tam veltītos upurus. Caur to atklājas Dieva godība, Mozum un Āronam uzsākot kalpošanu Saiešanas teltī (3Moz 9:6–24). Citās reizēs uguns apliecina Dieva labvēlību, kad tā uzņem Gideona (Soģ 6:19–24) un Simsona vecāku (Soģ 13:15–20) nestos upurus. Abos gadījumos Dievs ir klātesošs savā sūtnī, eņģelī, kuram pieskaroties upurim no altāra izšaujas uguns, to pieņemot.

Līdzīga loma ir ugunij, kad pravietis Elija izaicināja 450 Baala praviešus (1Ķēn 18:38), bet citā pravieša kalpošanas reizē uguns klātesamība ir biedējoša. 2Ķēn 1:9–12 no debesīm krītoša uguns sadedzina divas karavīru vienības. Uguns kar– stuma un iznīcinošās spējas dēļ tā Bībelē bieži simbolizē Dieva dusmas. Ezrahietis Etans savā dziesmā Dieva dusmas redz kā uguns kvēli (Ps 89:47). Pravietis Jesaja paredzēja, ka Dievs ugunī tiesās visu zemi un norās ar uguns liesmām.

Arī Jaunajā Derībā uguns ir Dieva tiesas atribūts: “Kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” (1Kor 3:13c) Dieva Valstībai nākot, “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu” (2Tes 1:7b, 8a). Jāņa atklāsmes grāmatā trīs reizes tiek minētas Kristus acis kā uguns liesmas (Atkl 1:14; 2:18; 19:12) vienmēr tiesājošā, patiesību izzinošā kontekstā. Pētera 2. vēstulē pasaules pamatu un debess sadegšanai ugunī līdzās soda nozīmei ieskanas cerība: caur to taps “jaunas debesis un jauna zeme, kur taisnība mājo” (13–3:10).

Dievs savu Vārdu pielīdzina ugunij (Jer 23:29), un Jānis Kristītājs vēsta, ka Dieva Iemiesotā Vārda izpausme būs līdzīga ugunij: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni” (Mt 3:11), apsolījums, kas piepildās Vasarsvētku notikumā, kad pār Jēzus mācekļiem sadalās un uz tiem nolaižas uguns mēles (Apd 2:3).

Strikti burtiskā nozīmē uguns nav ne matērija, ne enerģija, bet eksotermisks process, kurā, degmateriālam oksidējoties, izdalās siltums un gaisma. Lai uguns varētu tapt, ir nepieciešams degmateriāls un pietiekoša skābekļa padeve noteiktā temperatūrā, ko tālāk nostiprina karstuma enerģijas izdalīšanās degšanas procesā. Ne visas šī nosacītā uguns trīsstūra (degmateriāls + skābeklis + temperatūra) komponentes ir obligāti nepieciešamas, lai iegūtu vēlamo rezultātu — siltumu. Cilvēka zi– nāšanām par pasaules pamatu uzbūvi pieaugot, tika iegūtas zināšanas par kodolenerģiju — siltumu, kas rodas urāna un plutonija atomu kodolu dalīšanās ķēdes reakcijās. Šajā līmenī uguns atkal iegūst transcendentālu iezīmi, jo kodol– enerģijas drošai izmantošanai ir absolūti nepieciešama patiesības klātbūtne. Ko– dolenerģijas lietošana melu atmosfērā neizbēgami noved pie iznīcības, šo aksiomu atklāja Padomju Savienība 1986. gadā, un pasaules vēsturē tā iegāja ar nosaukumu “Černobiļas katastrofa”.

20. gadsimta literatūrā uguns kā ļoti spilgts un daudzplākšņains tēls atklājas Reja Bredberija romānā “451 grāds pēc Fārenheita”. “Dedzināt — tā bija bauda. Tā bija visīstākā bauda — redzēt, kā uguns visu pārņem un aprij, kā padara melnu un iznīcina.” Tā iesākas stāstījums par nākotni, kurā cilvēkiem vairs nav tiesību domāt pašiem, kurā tiem jādzīvo bez kādas nojēgas par vēsturi, jo valdība ir aizliegusi grāmatas. Uguns tajā ne vien spēj sagādāt baudu: “Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? Tādēļ, ka uguns ir mūžīgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai — pareizāk — gandrīz vai mūžīgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Uguns galvenais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un sekas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sadedzinām. Higiēniski, ērti, estētiski.” Tomēr distopiskā romāna noslēgumā uguns atklājas tajā kvalitātē, kas tai piemīt visu civilizāciju sākotnē: “Rāma, sārti balta, viegli trīsoša liesma… Šī uguns viņam bija kaut kas gluži jauns. Tā nededzināja, bet sildīja. Viņš nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mūžu viņš nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot.”

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju