Vai dzīvē nācies piedzīvot pārmaiņas, kas patiesi izrādījušās liktenīgas? Kādā veidā?

Ivars Gaide:

“Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rm 8:28) Paldies, ka dzīves gadu atskates laikā tiek dota iespēja izteikties, kā varētu būt bijis, ja nebūtu bijusi viena vai otra pārmaiņa. Tā kā tas ir sakarā ar Dieva piešķirtiem maniem it daudziem gadiem, izlietošu daļu no man atvēlētām rindām, lai liecinātu par pārliecinošu Dieva vadību, ka Viņš visu vērš par labu, kā tas izskan apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem. Arī mana māte Lucija to spēja teikt kā pēdējo, turpat 97 gadu vecumā aizejot mūžībā: “Laba dzīve, laba dzīve, laba dzīve!” Trīs reizes. Viņa gan neteica “viegla dzīve”, jo tāda tā ir retam, bet tā ir liela svētība, ka Dievam var pateikties par labu dzīvi. Kaut mēs to spētu teikt katrā tādā atskates brīdī un biežāk. Daru to, šodien pateicoties Dievam un tiem, ko Viņš ir devis vai ievedis manā dzīves ceļā.

Sava mūža vēlākos gados esmu centies pats un mudinājis citus izdibināt un uzsvērt dzīves jēgu: kam dzīvojam, kas ir paliekošs un svētīgs un uz ko labu Dievs vērš ticīgā nereti paša sarežģīto dzīvi? Kur un kā atsaucos, kad tika pavērtas jaunu iespēju durvis, kad paša vai cita rīcības dēļ bija aizsitušās iepriekšējās?

Jēzum durvis ir iemīļots simbols: “Es esmu durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.” (Jņ 10:9) Savukārt paaugstinātais Viņš ir tas, kas stāv un klaudzina durvju priekšā, lai tās atvērtu no iekšpuses. Uz dzīves pārmaiņām attiecināmi Atklāsmes grāmatā Filadelfijas draudzei rakstītie vārdi: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir par maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.” (Atkl 3:8 un 20)

Ir labi zināt, ka mūsu lēmumi vai kļūdas nav pilnīgi izšķiroši: mainās dzīve, sarežģījas attiecības, pats izraisi it kā bezizejas stāvokli ar pamatīgu durvju aizkrišanu aiz sevis, nezinot, ko nesīs nākotne. Ir notikušas liktenīgas pārmaiņas, un nez’, kas aiz tām būs. Jūties vainīgs, bet paša spēkiem ko atgriezt vai labot nav iespējams. Viss tālākais ir Dieva ziņā. Saka, ka nevienssev tīši nemeklē grūtības, bet bieži vērojams, ka tā nav. Un vai vispār varam no pārbaudījumiem un grūtībām izvairīties? Bet vēl vairāk par visu no Kunga saņemtais atklājums: “Tev pietiek ar manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2Kor 12:9) Jo Viņš ir tur, kur tu esi, — arī šķietamā bezcerībā.

Kad personisku iemeslu dēļ pēc gandrīz desmit gadiem atteicos no kalpošanas iemīļotajā Toronto Sv. Jāņa draudzē, man nebija ne A, ne B plāna. Durvis bija aizvērušās; biju bez līdzekļiem un padoma, kā uzturēt četru bērnu ģimeni. Man likās, ka esmu palicis bez draugiem, izņemot dažus. Baznīcas vadības bargais aizliegums draudzēm liegt mani nodarbināt par mācītāju aizvēra gandrīz visas durvis. Dažas nedēļas Kanādas pasta streika laikā strādāju par drošības sargu. Bet tad sens draugs Torilds Barbins aicināja darbā par kapelānu Broadfield Manor aprūpes namā netālu no Klīvlandes. Drīz pēc tam, rīkojoties pret oficiālo aizliegumu, divu draudžu iejūtīgi priekšnieki Valija Priedīte un Olģerts Sniedze aicināja kalpot Sirakūzu un Ročesteras draudzē, sasniedzamā attālumā no Broadfield Manor, kā arī Toronto.

Šis manas dzīves posms no 1983. gada Pļaujas svētkiem līdz 1987. gada rudenim pagāja intensīvā aprūpes un draudžu darbā, arī uz riteņiem, katrā nedēļas nogalē nobraucot apmēram 600 jūdzes. Biju emocionāli un fiziski izlādējies, bet spējīgs garīgi augt, kā arī vēl gādāt par savējiem. Daudz vājuma brīžu, bet arī radošas iedvesmes un garīga spēka brīžu.

Tad samazinājās līdzšinējās saistības, bet drīz brīnumaini tiku ievēlēts par pilna laika mācītāju Kristus draudzē Hamiltonā. Tur kalpoju no 1987. līdz 2013. gadam.

Ne viegli, bet labi! No Dieva žēlastības caur Viņa ļaudīm kā eņģeļiem — jau minētajiem, kā arī mājvietas Toronto devējai Annai Grigals un citiem draudzēs.

Kārlis Žols:

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk apzinos, ka nekas dzīvē nav nejaušs. Ikviena sastapšanās, ikviena varbūt pat vismazākā pieredze var būt ar savu apslēptu, zīmīgu nozīmi un jēgu, kas atklājas varbūt tikai pēc ilgāka laika. Skatienu un it kā nenozīmīgu vārdu apmaiņa kaut vai ar veikala pārdevēju nereti liek domāt un atcerēties par lielajiem liktens jautājumiem, par to, kas patiesi ir nozīmīgs. Varbūt cilvēki, kuriem nezinām un nekad nezināsim vārdu, var atstāt uz mums neizdzēšamu iespaidu. Arvien dziļāk pieredzu Viljama Bleika teikto: “Ieraudzīt pasauli smilšu graudā. Un debesis lauku puķē. Turēt bezgalību savā plaukstā. Un mūžību katrā stundā.” Līdz šādai uztverei par pasauli ir jāizaug. Domāju, ja tas tā ir noticis, tad, godīgiskatoties, ir diezgan grūti pateikt, kuras tieši pārmaiņas ir likenīgākās, nozīmīgākās un kuru patieso nozīmi atklāsim tikai vēlāk.

Parasti vislielāko ietekmi uz mums atstāj sastapšanās ar kādiem zīmīgiem cilvēkiem, kurus nereti saucam par saviem skolotājiem. Mums daudziem ir bijuši šādi skolotāji, kuri ietekmējuši mūsu pasaules uzskatu, palīdzējuši izvēlēties dzīves ceļu. Šādas sastapšanās, šādi skolotāji bijuši arī man. Domāju, ka nav nozīmes šos skolotājus saukt vārdā, jo tas ir kaut kas personīgs, intīms. Protams, visvairāk mūs katru ietekmē un māca, uz mums atstāj iespaidu vistuvākie cilvēki — ģimene: dzīvesbiedri, vecāki, arī bērni. Tā tas ir arī man. Jā, par saviem skolotājiem uzskatu arī savus bērnus, kas man ir mācījuši būt esošajā brīdī, esošajā vietā — to pieredzēt patiesi, atklāt no jauna skaistumu, patiesumu, arī grūtumu, apzināties, ka arī es pats arvien esmu izaugsmes ceļā.

Protams, liktenīgas pārmaiņas esmu pieredzējis, divas reizes mainot mītnes zemi — no Latvijas uz ASV un pēc 15 gadiem no ASV uz Latviju.

Vēl pie liktenīgām pārmaiņām varētu pieskaitīt savu atkalsastapšanos ar mūziku. Mana pirmā izglītība saistījās ar to. Tad pievērsos teoloģijai, pašam domājot, ka teikšu mūzikai ardievas uz mūžu. Tomēr pēc 20 gadu pārtraukuma atkal ar degsmi atgriezos pie mūzikas un tās mācīšanas un to uzskatu par savu aicinājumu līdz ar teoloģiju.

Visbeidzot, lielākā liktenīgā pārmaiņa ir tā, ka esmu sapratis, ka visas pieredzes ir jāintegrē, citiem vārdiem sakot, no it visa mēs varam mācīties, un it viss, kas ar mums katru notiek, var būt un patiesi ir mūsu bagātība. Dievs atklājas tik dažādi, bet it visur ir apslēpta kāda dāvana no Viņa. Tā arī es esmu saņēmis tik daudz Dieva dāvanu gan it kā pierastā ikdienā un tās rūpēs, gan tajās pieredzēs, kuras varētu uzskatīt par liktenīgām pārmaiņām. Par to visu esmu Dievam pateicīgs.

Aina Avotiņa:

Tas notika pirms 75 gadiem. 2. Pasaules kara laikā Vācijas kara briesmas mūs, trīs bērnus, izšķīra no vecākiem. Šķita, ka viss zūd…

Anglijā izmācījos par medicīnas māsu un vecmāti, un kopā ar māsu sekojām aicinājumam un devāmies palīdzības misijā uz Tanzāniju. Septiņus gadus vadīju slimnīcu un spitālīgo koloniju ar gandrīz 2000 iemītniekiem.

Atgriežoties Anglijā, sāku interesēties par teoloģiju, noliku nepieciešamos eksāmenus un mani ordinēja diakones amatā. Turpmāk strādāju aprūpes darbā, palīdzot cilvēkiem augt arī garīgi. Domāju, ka tas bija sekmīgs darbs ar latviešiem.

Ojārs Freimanis:

Manā dzīvē, kas tagad mērāma sešās dekādēs, ir bijušas daudzas un nozīmīgas pārmaiņas. Faktiski visa mana dzīve sastāv no nemitīgām pārmaiņām. Pieskaršos tikai dažām, kas, tāpat kā visas citas, ir veidojušas mani par cilvēku, kāds esmu šodien.

Ievērojama pārmaiņa manā un visas latvju tautas dzīvē notika 80. gadu beigās, kad sajutām, ka Latvija var atgūt neatkarību. Tajā laikā iesaistījos Latvijas Tautas frontē un izplatīju tās izdevumu “Atmoda”. Tas bija liels dvēseles pārdzīvojums, kas spēcīgi ietekmēja manu patriotismu un piederību tautai.

Tā laika notikumi deva brīvību arī Baznīcai, kas mani aizveda līdz vēl vienai lielai pārmaiņai, kas ir ietekmējusi visu manu turpmāko nākotni. No atslēdznieka, metinātāja, santechniķa, mechāniķa un inženiera kļuvu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Mācību centra kapelānu. No pasīva, nesen kristīta un iesvētīta kristieša kļuvu par evaņģēlistu (diakonu), un man uzticēja aprūpēt divas draudzes.

Pēc studiju pabeigšanas Latvijā un Mineapolē kļuvu arī par mācītāju. Šo vienu no vislielākajām pārvērtībām manā dzīvē ienesa Kungs Kristus, kurš, darbodamies caur citu kristiešu kalpošanu, pilnībā izmainīja manu likteni. Nobeidzot aktīvā militārā dienesta gaitas kā kapelāns, atkal nonācu pārmaiņu priekšā: ko darīt tālāk? Saņēmu aicinājumu darboties Baznīcas Virsvaldē, vadot Misijas nozari, ko ar lielāko prieku vairākus gadus darīju, līdz, mainoties finansiālajai situācijai, bija jāpieņem kārtējais lēmums par nākotnes kalpošanu.

Studiju laikā Mineapolē biju iepazinies ar latviešu trimdas Baznīcu un latviešu sabiedrību, kas kļuva man ļoti tuva. Viens no iemesliem šai tuvībai bija latviskais gars un patriotisms, kas, Latvijai atgūstot neatkarību, sāka tur nedaudz mazināties un zust. Šie apstākļi mani aizveda līdz vēl vienai lielai pārmaiņai — pārcelšanās no Latvijas uz ASV, kur 2013. gada rudenī sāku kalpot Sv. Pēteŗa draudzē.

Mainoties situācijām dzīvē, kalpošanā un krājoties gadu nastai, esmu sapratis un daudzkārt pārliecinājies par to, ka katram ticīgam cilvēkam šīs dzīves ceļi un likteņa pavērsieni notiek saskaņā ar Dieva nodomu. Kristus saviem mācekļiem reiz sacīja, ka visi jūsu galvas mati ir saskaitīti (Lk 12:7). Tas nozīmē to, ka Dievs mūsu dzīvē zina pat tādas lietas, par kurām mums pašiem ir maz nojausmas. Esmu centies neizvairīties no Dieva vadības, bet sekot Viņa padomam. Ne vienmēr tas ir saprotami un viegli, tomēr tas irmūsu vislabākais dzīves ceļš. Esmu pārliecināts, ka šādā veidā kaut pavisam nedaudz atspoguļojam Kristus godību savā dzīvē.

Biruta Puiķe–Wilson:

Lai atbildētu uz jautājumu sakarā ar manas ordinācijas 20. gadadienu, man jādomā ne tikai par to dienu pirms 20 gadiem, bet par daudz tālāku pagātni, jo stāsts ir ne tikai par mani, bet arī par vistuvāko cilvēku — manu māti, jo bez viņas nebūtu tās dienas.

Es bieži domāju, kā manas mātes dzīve būtu izvērsusies, ja viņa 1949. gada 25. martā būtu pārnākusi mājās no skolas pusstundu vēlāk. Tajā dienā omammas mājas pagalmā ieradās cilvēki, lai viņu ar visu ģimeni iesēdinātu zirgu pajūgā un nogādātu uz vilcienu, ar kuru vienvirzienā uz Sibīriju aizveda tūkstošiem ļaužu. Visi stāvēja pagalmā un gaidīja pārnākam mājās manu mammu pirmklasnieci. Cilvēki, kuri ieradās pakaļ manai omammai, nepacietīgi mīņājās un bija gatavi savākt sievieti ar trim bērniem, kuribija izvešanas sarakstā, bet beigās nolēma pagaidīt vēl piecas minūtes. Un tad viņi ceļa galā ieraudzīja manu mammu, nesteidzīgi nākot uz mājām, priecājoties par pavasara puķītēm, putniem un skaisto dienu. Tiklīdz viņa ieradās, visi tika sasēdināti pajūgā un sākās astoņu gadu ilgā dzīve prom no mājām. Kāda būtu manas mammas dzīve, ja viņa būtu aizkavējusies? Vai viņa, atradusi mājas tukšas, meklētu palīdzību pie kaimiņiem? Vai viņa tiktu ievietota bāreņu namā? Vai viņa būtu izdzīvojusi? Bet viņa pārradās mājā un kopā ar māti un brāļiem piedzīvoja to, ko nevienam bērnam nekad nebūtu jāpiedzīvo.

Pagāja 52 gadi kopš dienas, kad mana māte iesāka smago pārbaudījumu ceļu. Un šķita, ka Dievs man dāvāja to, ko viņai bija liedzis. Cik viņas dzīves gaitas bija grūtas, tik vieglas man tika dāvātas. Biju savā ģimenē pirmā, kura studēja augstskolā un dabūja bakalaura grādu (vēlāk arī maģistra grādu). Un mani ceļš atveda uz ASV, jo, sekojot Dieva aicinājumam, vēlējos tikt ordinēta, bet, atrodoties Latvijā, tas nebija iespējams. 2001.gada 19. aprīlī nokārtoju ordinācijas eksāmenu, un abas manas Konektikutas draudzītes Vilimantikā un Mančesterā, vienojoties ar LELBĀL vadību, gatavojās ordinācijas dievkalpojumam 20. oktobrī. Es vēlējos, lai klāt būtu arī mana mammīte. Bet, lai no Latvijas varētu ierasties ASV, vajadzēja ASV vēstniecībā saņemt vīzu. Mamma bija ieplānojusi uz vēstniecību doties 11. septembrī, bet neparedzētu apstākļu dēļ uz vēstniecību devās 10. septembrī. Mēs visi zinām, kas notika 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā. Šajā dienā daudz kas mainījās ne tikai Amerikā, bet arī visā pasaulē. Es pateicos Dievam, ka apstākļi iegrozījās tā, ka mana māte devās uz vēstniecību dienu ātrāk nekā ieplānots, ka viņa atbrauca uz šejieni un bija klāt ordinācijā. Es pateicos, ka Dievs ar šo braucienu un piedalīšanos manā ordinācijā paaugstināja cilvēku, kura dzīve visādā veidā bijusi smaga.

Divi viens ar otru it kā nesaistīti notikumi, bet tomēr tiem ir lielāka saistība, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Dievs to, kas bijis pazemots un pazemīgs, ir paaugstinājis. Caur manu ordināciju Dievs paaugstināja manu māti un dāvāja viņai neizsmeļamu prieku, ka viens no viņas bērniem ir aicināts kalpošanai. Dievs visu izkārtoja pareizā laikā un pareizā veidā. To Viņš darīja un turpina darīt ne tikai manā dzīvē, bet katra cilvēka dzīvē.

20 gadi kopš ordinācijas ir paskrējuši nemanot. Lai kā šajos gados ir gājis, allaž esmu paļāvusies uz to, ka Dievs ir visu izkārtojis vislabākajā veidā. Un es ticu, ka Viņš to turpinās darīt. Tāpat kā 139. psalma 4.–6. pantā es varu teikt, jo nav vārda uz manas mēles, kas Viņam nebūtu zināms. Viņš ir ap mani no visām pusēm, Viņš tur Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta — es nevaru to saprast. Bet es turpinu Viņam uzticēties.

Guna Reina:

Lūdzu, lai Dievs man dod drosmi mainīt to, ko es spēju, un dāvā mieru pieņemt to, ko nespēju mainīt. Pārdomās dalīšos ar trim lielām pārmaiņām, kuras būtiski ietekmējušas manu dzīvi, mainījušas uzskatus, attieksmi pret lietām, mērķus, veidojušas jaunas atziņas, — Latvijas neatkarības atjaunošana, veselības aprūpes reforma Latvijā un pārcelšanās uz dzīvi Amerikā.

Piedzimu un uzaugu Latvijā, kad tā vēl bija PSRS sastāvā. Piedzīvoju komunistisko audzināšanu. Uz baznīcu iet nedrīkstēja. Latvijas neatkarības atjaunošana bija liela pārmaiņa mūsu dzīvē. Atguvām brīvību — brīvību ticēt, brīvību iet uz baznīcu. Aicinājumu no Dieva saņēmu agrā jaunībā, pirms Latvijas brīvības atgūšanas. Man nebija nekādas pieredzes un zināšanu par ticības jautājumiem, tāpēc sāku no pašiem pamatiem, ar iesvētību mācības kursu, kristībām un iesvētībām. Katru svētdienu biju baznīcā un sēdēju drošajā aizmugures solā. Dievs lēnām mani sagatavoja un vadīja pa savu ceļu. Es sekoju. Kad izteicu vēlēšanos iesaistīties draudzes darbā, saņēmu rekomendāciju kalpošanai evaņģēlistes amatā. To bez kavēšanās pieņēmu. Ilgus gadus mans skolotājs un darba biedrs kalpošanā bija prāvests emeritus Jānis Vasks. Viņam esmu pateicīga par patriotisko audzināšanu un atbildības sajūtu Dieva un draudzes priekšā.

No bērnības esmu vēlējusies būt medmāsiņa un palīdzēt cilvēkiem. Karjera medicīnā sākās, strādājot par sanitāri. No 12 gadu vecuma vasaras un skolas brīvlaikus pavadīju slimnīcā. Pēc pamatskolas mācījos medicīnas skolā un, to beidzot, biju pārliecināta, ka slimnīca būs vienīgā darbavieta. Taču desmit gadus vēlāk veselības aprūpes reformas ietvaros tika likvidēta slimnīcas nodaļa, kurā strādāju. Pilna laika darbu atrast neizdevās, tāpēc strādāju vairākus nepilna laika darbus. Parādījās daudz brīvā laika, ko varēju veltīt kalpošanai draudzē. Tā radās iespēja studēt Latvijas Kristīgajā akadēmijā un pēc tam vēl vairākās citās skolās. Studijās gūtās zināšanasun diplomi pavēra iespējas labai karjerai. Strādāju par veco ļaužu mītnes vadītāju, pēc tam par bāriņtiesas priekšsēdētāju.

Es mīlu savu dzimto zemi un biju pārliecināta, ka no Latvijas prom nekad nedošos. Tad pēkšņi un negaidīti traģiski beidzās attiecības ar dzīvesbiedru. Vienīgā iespēja atrisināt radušos situāciju bija doties prom no Latvijas. Uz Ameriku atbraucu ar mērķi smagi strādāt un sākt dzīvi no jauna. Uzmeklēju latviešu sabiedrību Losandželosā un aktīvi iesaistījos latviešu biedrības dzīvē. Šeit satiku savu vīru un aprecējāmies. Iestājos Dienvidkalifornijas draudzē un pieteicos palīdzēt baznīcas uzkopšanā. Drīz saņēmu aicinājumu kandidēt uz diakones amatu. Pēc ilgām pārdomām aicinājumu pieņēmu. Esmu pateicīga mīļajam vīram par atbalstu un klātbūtni manā kalpošanā.

Lielas pārmaiņas manā dzīvē ir norimšanas laiks, kad uz brīdi jāiziet no ikdienas rutīnas, lai palaistu vaļā to, kam esmu pieķērusies, un piedzīvotu Dieva vadību. Tas ir garīgās modrības laiks, kad apzināti ļauju, lai Dievs pats maina virzienu un uzrunā dvēseli pašos dziļumos. Tā ir iespēja apsēsties Viņam pie kājām, lūgt, klausīties un sadzirdēt. Ejot cauri lielajām pārmaiņām un dzīves krustcelēs izvēloties tālāko ceļu, nekad neesmu piedzīvojusi bailes vai šaubas, jo vienmēr sekoju Dieva vadībai. Lai kāda bija mana izvēle, ģimene vienmēr mani atbalstīja un grūtākajos brīžos palīdzēja. Paldies Dievam par vadību un ģimenei par atbalstu! Dieva žēlastība un ģimenes mīlestība ir tas spēks, kas man palīdz doties uz priekšu un dzīvot tālāk.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju