Vēja pieskāriens

Dr. Ilze Ķezbere–Härle,
Vācijas prāvesta garīgā vietniece

Ir svētdienas rīts vasarā īsi pirms Jāņiem. Jaunjelgavas Mārtiņa Baltās baznīcas durvis ir atvērtas, un es redzu plaukstošo dabu rīta saules gaismā. Es stāvu pie altāra ar skatu pret draudzi, un mēs dziedam skanīgo dziesmu ar Asīzes Franciska vārdiem: “Paceliet balsis, slavējiet!” Pie otrā panta cauri atvērtajām durvīm baznīcā iesviežas smaržīga vasaras vēsma: “Vējš, lielais skrējēj, stipriniek, / Mākoni, baltais ceļiniek, / Nāc, teic to! / Allelūja!”

Tik labi jau es Asīzes Francisku nepazīstu, lai būtu droša, ka viņš sacerējis slaveno dziesmu par māsu Mēnesi un brāli Sauli. Varbūt tā tapa pamazām, katram dabas bērnam savu rindu klāt pieliekot. Tie cilvēki, kas apzināti vēro un apbrīno dabu, šīs dziesmas vēsti saprot un izjūt kā savējo. Vai tas būtu topošais ķēniņš Dāvids, kas tālā senatnē ganīja sava tēva avis Tuvo Austrumu piekalnēs, vai kāds latviešu students, no Filozofu ceļa raugoties uz Heidelbergas pili Nekāras krastā? Kad mēs sajūtam vēja pieskārienu vaigam un sirdī ir doma par Dievu, tad mums šķiet, it kā mēs ar miesu un dvēseli sajustu Viņa klātbūtni, un sirds nodreb godbijībā, nojaušot Dieva radības noslēpumu burvīgajos un nevaldāmajos dabas spēkos. Nav brīnums, ka, laikam ritot un cilvēku pieredzei krājoties, vējš kļuva par metaforu Dieva garam. Pasaules radīšanas stāsts saka, ka cilvēks kļuva par dzīvu būtni, kad Dievs viņa nāsīs iepūta dzīvības dvašu jeb dzīvības vēsmu (1Moz 2:7). Svētais Gars, ko Jēzus apsolīja saviem mācekļiem pēc debesbraukšanas, nolaidās uz viņiem kā vēja brāzma (Apd 2:2). Jēzus, runājot par lielajiem Dieva noslēpumiem, saka: “Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kur viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” ( Jņ 3:8)

Svētais Gars ir kā vējš. Taču šis salīdzinājums sevī ietver ne tikai asociāciju ar brīvību un spēku, bet apraksta arī kaut ko nekontrolējamu, neaprēķināmu un neplānojamu. Tas mums var sagādāt vilšanos. Ko darīt, kad mums vēju vajag un viņš nepūš? Un ko darīt, kad vējš pūš, kur mēs to negribam? Kad vējš degoša meža liesmas dzen uz ciema pusi? Un arī tās mazās, liegās vēsmas nav mūsu rokā. Kā Sprīdītis mēs reizēm cīkstāmies ar Vēja mātes dēliem un nevaram tos piejaucēt. Vēja priekšā mūsu varēšana ir maza, un tāpat arī Svētais Gars ir nepiejaucējams un neaprēķināms. Baznīcas darbā raugoties: kāpēc vienu cilvēku, kas lasa Bībeli vai klausās sprediķi, dzirdētais un lasītais aizsniedz, bet otru ne? Šīs abas pieredzes konstatējamas pat viena un tā paša cilvēka dzīvē. Ir reizes, kad Dieva Vārds mūs uzrunā, un reizes, kad tāda kā neredzama siena nostājas starp mūsu sirdi un Evaņğēlija vēsti. Iemesls tam nav meklējams tekstos — tie nemainās. Un arī mūsu vaina tā nav. Lai kā mēs pūlētos un meklētu risinājumu retorikas mākslā vai meditācijas tehnikā, mēs paši nevaram panākt, ka kristīgā vēsts kādu pārliecina. Ir daudz cilvēku, kuri liecina, ar kādu varenu, jā, pat nepārvaramu spēku Dieva Vārds viņus ir uzrunājis un aizrāvis. Taču ir tikpat daudz cilvēku, kuri par spīti neatlaidīgai Dieva meklēšanai un ilgām pēc Viņa neko tādu nav sajutuši.

Svētā Gara darbība ir kā vējš, tā ir no cilvēku gribas un varas neatkarīga, un to var raksturot piecos teikumos: 1) Svētā Gara darbība ir reāla un jūtama arvien par jaunu; 2) Svētā Gara darbību mēs nevaram izskaidrot; 3) nav mūsu varā Svētā Gara darbību izraisīt un vadīt; 4) Svētā Gara darbība ir Dieva kompetence; 5) Svētā Gara darbība acīmredzot realizējas tikai tur un tad, kad Dievs to grib.

Zīmīgi, ka gars pieder pie tiem jēdzieniem, kurus nav iespējams precīzi paskaidrot, nošķirot no radniecīgiem jēdzieniem kā “saprāts”, “intelekts” vai “dvēsele”. Taču vārda “gars” sakne ebreju, grieķu un latīņu valodā norāda uz kaut ko konkrētu, ko iespējams aprakstīt: gaisa vēsma, elpa, dzīvības dvaša, vējš vai vētra (ebreju valodā ruah, grieķiski pneuma, latīniski spiritus). Šajās uzskatāmajās pamatnozīmēs ir ietverti vismaz trīs elementi, kas mums palīdz saprast, kas teoloģijā domāts ar garu: 1) tas ir kaut kas dinamisks, kas atrodas kustībā un spēj iekustināt arī citus; 2) tas ir kaut kas dzīvs, atdzīvinošs un dzīvību veicinošs, kā tas izpaužas vārdos “elpa” un “dzīvības dvaša”; 3) tas ir kaut kas, kas pienāk mums cilvēkiem tuvu klāt, spēj mūs aizskart un tomēr paliek netverams un neaptverams.

Ņemot vērā šo pēdējo aspektu, mums paveras pieeja izpratnei par garu: Gars ir klātnības veids, kas nav atkarīgs no telpas un laika, ķermeniskas formas un kontroles. To vislabāk saprast, ja domājam par kādu cilvēku, kas ir tālu prom. Mēs redzam šo cilvēku gara acīm, pateicoties fantāzijai, atmiņai un iztēles spējai. Mūsu gars ir spējīgs caurstrāvot matēriju un citu garu un tādējādi būt klātesošs pie otra cilvēka, pārvarot laiku un telpu — tā mēs varam būt vienoti lūgšanā. Kad mēs garīgi saprotamies ar kādu cilvēku, mūsu garam caurstrāvojot otra cilvēka garu, tad mēs runājam par gara radniecību.

Šī pieredze nav specifiski kristīga. Pat cilvēki bez jebkādas reliģiskas pieredzes, izjūtot kādā sabiedrībā vai notikumā pozitīvu atmosfēru vai noskaņu, runā par mīlestības vai sapratnes garu. Tas, kas Bībelē domāts ar Svēto Garu, ir kaut kas daudz konkrētāks. To mēs varam secināt, lasot tekstu Jāņa 1. vēstulē 4:1: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva.”

Šī pārbaude ir svarīga jo īpaši tāpēc, ka tie gari, kas ir ļauni, izliekas par labiem, lai mēs tiem noticētu. Un ir gari, kas nav dzīvību veicinoši, — gaisa virmošana vien vēl nenozīmē vēju. Strādājot slimnīcā garīgās aprūpes darbu, kādu dienu es tuvojos vienai intensīvās medicīnas nodaļas istabiņai, jau pa gabalu dzirdot dziļus un mierīgus elpas vilcienus. Devos iekšā telpā klusi, lai neuzmodinātu gulētāju. Taču telpā neviena nebija. Uz naktsgaldiņa bija nolikts skābekļa aparāts, kas pūta tukšu gaisu… Lai Dievs nedod, ka savā garīgajā dzīvē mēs sajaucam dzīvo ar nedzīvo.

Bet kas mums var palīdzēt atpazīt Dieva Svēto Garu citu garu vidū? Trīs pazīmes Jaunā Derība piemin kā izšķirošās: Svētais Gars ir patiesības gars, mīlestības gars un dzīvības gars. Visas šīs trīs pazīmes norāda uz Jēzu Kristu, jo Viņš ir patiesība, mīlestība un dzīvība vienā personā (Jņ 14:6; 1Jņ 4:9,16). Tur, kur gars māca Jēzu Kristu saredzēt, saprast un atzīt kā Dieva atklāsmi, tur viņš pierādās kā Dieva Svētais Gars. Tas nav vējš, kas klimata maiņas dēļ pieņem iznīcinošas formas un apdraud cilvēku un dzīvnieku likteni. Tas ir tas svaigais vējš, kas ļauj dziļi uzelpot un dara visu jaunu. Ceļš pie viņa iet caur lūgšanu un vadās pēc Kristus apsolījuma: “Cik daudz vairāk jūsu Tēvs debesīs dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.” (Lk 11:13)

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju