Virtuālās kalpošanas iespējas
Guntis Bukalders, LELBP mācītāja amata kandidāts
Reiz mani no rīta pamodināja kāda mācītāja zvans. Viņš lūdza palīdzēt iekraut iznomātā kravas mikroautobusā baznīcas veco logu vērtnes. Baznīcā bija veikts pamatīgs remonts — ievilkta centrālā apkure, nojauktas divas krāsnis un nomainīti visi logi. Vecās logu vērtnes bija jāiekrauj busiņā promvešanai. Vērtņu bija daudz, apmēram 50. Tās kraujot, pus pa jokam pajautāju mācītājam: “Baznīcā tagad būs jauni logi, bet kā ar dvēseles logiem?” Un tad pats aizdomājos par savu jautājumu.
Ir teiciens, ka acis ir dvēseles logi (spogulis), bet tas vairāk attiecas uz to, kas ir mūsos, ko izstarojam. Mani vairāk interesēja gaisma, kas ielīst dvēselē no ārpuses, ko Leonards Koens kādā savā dziesmā izsaka šādi: “It visā, itin visā ir plaisas, tādā veidā gaisma tiek iekšā.” Vai logi, pa kuriem mūsu dvēselē ieplūst dievišķā gaisma, ir dzidri, tīri, plaši atvērti? Vai arī tie līdzinās vecām logu vērtnēm ar ieplīsušām rūtīm un tieši plaisas stiklos mirdz dievišķās gaismas mirdzumā? Šķiet, realitāte ir tā, ka tikai dzīves grūtības un traģēdijas pievērš mūsu uzmanību garīgai dimensijai. Kamēr spējam kontrolēt savu dzīvi un vadīt to vai vismaz mums šķiet, ka to spējam, tikmēr domas par garīgumu parasti paliek filosofijas līmenī. Piedzīvojot patiesas grūtības vai pat traģiskus notikumus dzīvē, kur, tēlaini runājot, mūsu skaistie ārējās fasādes logi saplīst drumstalās, mēs atveramies kādai citai realitātei, kas ir lielāka par mums pašiem. Pat nezinu, vai mēs labprāt atveramies citai realitātei, vienkārši mūra sienās, kas sargā mūsu teritoriju, paveras plaisas, pa kurām iespīd kāda līdz šim neredzēta gaisma. Varbūt pat vēl aizvien negribēta un nelūgta tā tur spīd. Protams, ir iespēja plaisas aizdarīt un atgriezties iepriekšējā normalitātē, bet ir iespēja arī iekļaut jauno realitāti savā turpmākajā dzīvē, mācīties ne tikai sadzīvot ar to, bet jautāt — kā jaunā realitāte var bagātināt manu dzīves pieredzi un palīdzēt augt?
2020. gada nogalē kļuva skaidrs, ka Covid–19 pandēmija un visi ar to saistītie ierobežojumi turpināsies arī 2021. gadā, līdz ar to daudzas draudzes bija spiestas secināt, ka atgriešanās vecajā normalitātē tik drīz nav sagaidāma, un bija spiestas izvērtēt iespējas, kā uzturēt draudzes garīgo dzīvi un kā noturēt dievkalpojumus virtuālajā vidē. Daudzām luteriskajām draudzēmtas bija patiess izaicinājums, jo atšķirībā no brīvbaznīcām luteriskā Baznīca ir liturģiska un sakramentāla Baznīca. Teoloģiski ir ļoti grūti (ja ne pilnīgi neiespējami) runāt par virtuālu liturģiju un Sakramentu. (Vai arī līdz šim mums nebija pietiekama iemesla iedziļināties šajos jautājumos?) Līdz ar to, ejot cauri pandēmijas uzspiesto ierobežojumu laikam, bija jāatrod jaunas dievkalpojuma formas, lai, no vienas puses, saglabātu uzticību Baznīcas liturģiskajai tradīcijai, bet, no otras puses, ļautu dievišķajai gaismai arī šajos apstākļos iespīdēt mūsu dvēselē.
Rīgas Evaņģēliskā draudze, kurā apgūstu kalpošanas amatu, izvēlējās noturēt dievkalpojumus Zoom platformā. Drīz vien atklājām, ka Zoom ļauj pieslēgties dievkalpojumam cilvēkiem ne tikai no citām Latvijas pilsētām, bet arī no tuvākām un tālākām ārzemēm! Arī mums bija iespēja piedalīties citu draudžu dievkalpojumos, neizdodot ne centa par ceļa biļetēm. Nācās secināt, ka mūzika un dziesmas virtuālajā vidē skan un uzrunā citādāk nekā klātienē. Bieži vien to emocionālo lādiņu mazina tiešraides tehniskās problēmas. Ņemot vērā to, ka dalība dievkalpojumā notiek ar ekrāna starpniecību, bija jāvienkāršo liturģija, kas daudzējādā ziņā ir paredzēta līdzdalībai klātienē. Būtiski bija nodrošināt dievkalpojuma vizuālo noformējumu prezentācijas formā. Ātri atklājām, ka sprediķa laikā prezentāciju labāk pārtraukt un rādīt runātāju, tā cenšoties saglabāt tik minimāli iespējamo acu kontaktu starp mācītāju un draudzi.
Lai gan daudzās luteriskajās draudzēs neiztrūkstoša dievkalpojuma sastāvdaļa ir Sv. Vakarēdiena sakraments, mūsu draudzē tas nenotiek katru dievkalpojumu. Protams, runāt par Sv. Vakarēdienu virtuālā klātbūtnē ir grūti. Un tomēr varam jautāt — lai arī Vakarēdiens ir iecelts draudzes sakramentālai vienotībai ar Kristu, vai šī vienotība ir mazāka, ja, neesot iespējai būt fiziski kopā, mēs izmantojam tehnoloģiskus līdzekļus, lai būtu vienoti dievkalpošanā un sadraudzībā cits ar citu? Vai tas nav Kungs Kristus, kas mūs vieno, kaut attālināti, pat šādos apstākļos? 2021. gada maijā bija LELBP mācītāju sanāksme (tiešsaitē), kurā bija dziļas teoloģiskas diskusijas par virtuālo Vakarēdienu. Iespējams, ka šī sanāksme ir pirmais solis pandēmijas uzspiesto ierobežojumu risināšanā, ciktāl tie ietekmē dievkalpošanu. Varbūt pandēmijas laiks mums sniedz atkārtotu iespēju izvērtēt Sv. Vakarēdiena sakramentu mūsu pašreizējās realitātes kontekstā.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju