Tikšanās trešdien, 20. martā plkst. 10:00 pēc Čikāgas laika, 17:00 Latvijā.
Video ieraksts: www.youtube.com/watch?v=UIucLq9OL4Q
Pārrunas ar žurnālistu Kārli Streipu par Ciešanu laika 6. svētdienas (Pūpolsvētdienas), 24. marta tekstiem.
Kad slavas dziesma pārvēršas pārmetumos un pazemojumos!
Psalms 31:9-16
9 Tu mani nedevi naidnieka rokā,
man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk.
10 Žēlo mani, Kungs, jo man grūti –
bēdu saēstas manas acis,
mana dvēsele un mana miesa.
11 Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve,
un mani gadi nopūtās paiet,
mana grēka dēļ izsīkst mans spēks
un mani kauli izdēd.
12 Visiem naidniekiem es par apsmieklu
un kaimiņiem par slogu,
par biedēkli saviem paziņām –
kas redz mani uz ielas, bēg no manis!
13 Kā mironis esmu izmests no sirds,
esmu kā aizsviests trauks.
14 Daudzus es dzirdu čukstam:
briesmas visapkārt, –
sadevušies tie kopā pret mani,
sazvērējušies atņemt man dzīvību!
15 Bet uz tevi es paļaujos, Kungs,
es saku: tu esi mans Dievs!
16 Tavā rokā ir mani laiki –
glāb mani no naidnieku rokas
un maniem vajātājiem!
Filipiešiem 2:5-11
5 Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, 6 kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, 7 bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, 8 viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. 9 Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, 10 lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – 11 un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.
Marka evaņģēlijs 11:1-11
1 Kad tie tuvojās Jeruzālemei, Bētfagei un Bētanijai pie Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus 2 un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur iegājuši jūs tūlīt atradīsit piesietu ēzelīti, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisiet to un vediet šurp! 3 Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs tā darāt? – tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ.” 4 Un tie aizgāja un atrada ēzelīti, piesietu ārā pie durvīm, un to atraisīja. 5 Kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem jautāja: “Ko jūs darāt, kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” 6 Un viņi atbildēja, kā Jēzus tiem bija teicis. Un tie viņus atlaida. 7 Tie atveda ēzelīti pie Jēzus, uzsedza tam savas drēbes, un viņš sēdās tam virsū. 8 Un daudzi izklāja uz ceļa savas drēbes, bet citi koku zarus, ko bija nocirtuši laukos. 9 Un tie, kas gāja pa priekšu, un tie, kas sekoja, kliedza: “Ozianna, lai svētīts, kas nāk Kunga vārdā! 10 Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas! Ozianna augstībā!” 11 Jēzus iegāja Jeruzālemē templī, un, kad viņš visu bija aplūkojis un bija jau vakara stunda, viņš ar tiem divpadsmit aizgāja uz Bētaniju.
Marka evaņģēlijs 14:1—15:47 (klāt pārdomām)
14 1 Līdz Pashas un Neraudzētās maizes svētkiem bija divas dienas. Virspriesteri un rakstu mācītāji apspriedās, kā tie Jēzu ar viltu varētu sagūstīt un nonāvēt. 2 “Svētku laikā gan ne,” tie sacīja, “ka neizceļas tautā nemieri.”
3 Un, viņam Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā sēžot, nāca kāda sieviete ar ļoti dārgu un tīru nardu eļļu alabastra trauciņā. Sasitusi trauciņu, tā izlēja eļļu viņam uz galvas. 4 Bet daži sašutuši sarunājās viens ar otru: “Kādēļ tāda lieka izšķērdība? 5 Šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un naudu izdalīt nabagiem.” Un tie bija sašutuši par viņu. 6 Bet Jēzus sacīja: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs uzmācaties viņai? Tā labu darbu man ir darījusi. 7 Nabagi vienmēr būs pie jums, un jūs varēsiet tiem darīt labu, kad vien gribēsiet, bet es nebūšu vienmēr pie jums. 8 Viņa ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš manu miesu ir svaidījusi apbedīšanai. 9 Patiesi es jums saku: kur vien evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, tur arī stāstīs, ko šī sieviete ir darījusi, viņai par piemiņu.”
10 Bet Jūda Iskariots, viens no tiem divpadsmit, aizgāja pie virspriesteriem, lai tiem Jēzu nodotu. 11 Tie, to dzirdēdami, priecājās un solīja viņam sudrabu. Un viņš meklēja izdevīgu brīdi, lai viņu nodotu.
12 Pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad kāva Pashas jēru, mācekļi viņam sacīja: “Kur tu gribi, lai mēs ejam un sagatavojam tev Pashas mielastu?” 13 Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Ejiet uz pilsētu! Jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni; ejiet tam līdzi. 14 Kurā namā viņš ieies, tā saimniekam sakiet: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Pashas jēru? 15 Un viņš jums ierādīs lielu augšistabu, izklātu un sataisītu; tur mums arī sagatavojiet.” 16 Mācekļi izgāja un nonāca pilsētā, un atrada visu, kā viņš tiem bija sacījis. Un viņi sagatavoja Pashas jēru. 17 Vakaram iestājoties, viņš nāca ar tiem divpadsmit. 18 Kad viņi bija sasēdušies un ēda, Jēzus tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: viens no jums, kas ar mani ēd, mani nodos.” 19 Un tie kļuva bēdīgi un cits pēc cita jautāja: “Vai tad es?” 20 Bet viņš tiem sacīja: “Viens no divpadsmit, kas reizē ar mani mērc maizi bļodā. 21 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Šim cilvēkam būtu bijis labāk nepiedzimt.”
22 Jēzus, viņiem ēdot, ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva tiem, sacīdams: “Ņemiet, tā ir mana miesa!” 23 Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to viņiem. Un visi dzēra no tā. 24 Un viņš tiem sacīja: “Šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem. 25 Patiesi es jums saku: es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es no tiem atkal dzeršu Dieva valstībā.” 26 Pateicības dziesmu nodziedājuši, tie devās uz Olīvkalnu.
27 Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es ganu sitīšu, un avis tiks izklīdinātas. 28 Bet pēc tam, kad es augšāmcelšos, es pirms jums noiešu uz Galileju.” 29 Pēteris viņam sacīja: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne.” 30 Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien, šajā naktī, pirms gailis divas reizes dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” 31 Bet Pēteris sacīja ar vēl lielāku pārliecību: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es nekad tevi nenoliegšu!” Un tāpat runāja arī visi pārējie.
32 Un tie nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un viņš sacīja saviem mācekļiem: “Apsēdieties šeit, kamēr es Dievu lūgšu.” 33 Viņš ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni. Un tad viņu pārņēma šausmas un izbailes. 34 “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei,” viņš tiem sacīja, “palieciet šeit un esiet nomodā!” 35 Un, mazliet pagājis, viņš krita pie zemes un lūdza, lai tā stunda, ja tas iespējams, ietu viņam garām. 36 Un viņš sauca: “Aba, Tēvs, tev viss ir iespējams. Ņem šo biķeri prom no manis! Tomēr nevis kā es gribu, bet kā tu.” 37 Un viņš nāca un atrada tos guļam un sacīja Pēterim: “Sīmani, tu guli? Tu vienu stundu nespēj būt nomodā? 38 Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” 39 Un viņš atkal nogāja un lūdza, sacīdams tos pašus vārdus, 40 un atnācis viņš atrada tos atkal guļam, jo tiem acis lipa ciet, un viņi nezināja, ko viņam atbildēt. 41 Viņš nāca trešo reizi un tiem sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Diezgan! Tā stunda ir klāt! Redzi, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! 42 Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs ir klāt.”
43 Un tūlīt, viņam vēl runājot, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu nāca virspriesteru un rakstu mācītāju, un vecajo sūtīts ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām. 44 Bet tas, kas viņu nodeva, bija norunājis tiem dot zīmi, sacīdams: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet un vediet prom uzraudzīdami.” 45 Un atnācis viņš tūlīt piegāja Jēzum klāt un sacīja: “Rabi!” — un viņu noskūpstīja. 46 Un tie satvēra viņu un apcietināja. 47 Bet viens no tiem, kas viņam stāvēja līdzās, izvilcis zobenu, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. 48 Tad Jēzus vērsās pie tiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. 49 Ik dienas es biju pie jums templī mācīdams, un jūs mani neņēmāt ciet. Bet Rakstiem ir jāpiepildās!” 50 Tad visi viņu atstāja un aizbēga. 51 Bet kāds jauneklis, kailumu ar linu drānu vien apjozis, sekoja viņam, un tie mēģināja to sagūstīt. 52 Bet tas, drānu pametis, izbēga no tiem kails.
53 Un tie aizveda Jēzu pie augstā priestera; un tur sapulcējās visi virspriesteri un vecajie, un rakstu mācītāji. 54 Un Pēteris no tālienes viņam sekoja līdz pat augstā priestera pagalmam, kur iegājis apsēdās kopā ar sargiem un sildījās pie uguns. 55 Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, bet neatrada. 56 Jo daudzi deva nepatiesas liecības pret viņu, bet tās nesaskanēja. 57 Un daži cēlās un nepatiesi liecināja pret viņu, sacīdami: 58 “Mēs esam dzirdējuši viņu sakām: es šo rokām darināto templi nojaukšu un trijās dienās uzcelšu citu, kas nav rokām darināts.” 59 Bet arī šīs viņu liecības nesaskanēja. 60 Tad piecēlās augstais priesteris un, vidū nostājies, jautāja Jēzum: “Tu neko neatbildi uz to, ko viņi liecina pret tevi?” 61 Bet viņš klusēja un neatbildēja neko. Augstais priesteris vēlreiz vērsās pie viņa un jautāja: “Vai tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” 62 Jēzus sacīja: “Es esmu. Un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” 63 Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Kam mums vēl liecinieki? 64 Jūs šo zaimošanu dzirdējāt! Kā jums šķiet?” Un tie nosprieda, ka viņš sodāms ar nāvi. 65 Tad daži sāka viņu apspļaudīt un aizklāja viņam seju, un sita viņam, sacīdami: “Pravieto nu!” Un tempļa kalpotāji ņēmās viņu pļaukāt.
66 Kad Pēteris bija lejā pagalmā, atnāca viena no augstā priestera kalponēm. 67 Redzēdama Pēteri sildāmies pie uguns, tā viņu uzlūkoja un sacīja: “Arī tu biji ar to Jēzu, Nācarieti.” 68 Bet viņš liedzās, sacīdams: “Ne es viņu pazīstu, nedz saprotu, ko tu runā.” Un viņš izgāja priekšpagalmā. 69 Kalpone, viņu atkal ieraudzījusi, sacīja tiem, kas bija līdzās: “Šis ir viens no viņiem.” 70 Bet viņš atkal liedzās. Pēc brīža tie, kas stāvēja blakus, sacīja Pēterim: “Patiešām, tu esi viens no viņiem, jo tu taču esi galilejietis.” 71 Un viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es nepazīstu to cilvēku, par kuru jūs runājat.” 72 Un tūlīt gailis iedziedājās otrreiz; un Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis divas reizes dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Un viņš sāka raudāt.
15 1 Rīta agrumā virspriesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visu sinedriju apspriedās un, Jēzu sasējuši, aizveda un nodeva to Pilātam. 2 Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus tam atbildēja: “Tu to saki.” 3 Bet virspriesteri pret viņu cēla daudz apsūdzību. 4 Pilāts viņam jautāja tālāk: “Tu neko neatbildēsi? Redzi, cik daudz lietās viņi tevi apsūdz.” 5 Bet Jēzus vairs neko neatbildēja, tā ka Pilāts brīnījās.
6 Svētkos viņš mēdza viņiem atlaist vienu cietumnieku — to, kuru tie prasīja. 7 Tur bija kāds cietumnieks, vārdā Baraba, kas bija sagūstīts reizē ar citiem, kuri dumpja laikā bija kādu noslepkavojuši. 8 Un ļaužu pūlis devās augšup un lūdza, lai viņš rīkojas tā, kā bija darījis jau agrāk. 9 Bet Pilāts tiem teica: “Vai jūs gribat, lai atlaižu jums jūdu Ķēniņu?” 10 Jo viņš zināja, ka virspriesteri bija nodevuši viņu tam aiz skaudības. 11 Bet virspriesteri bija sakūdījuši ļaužu pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu. 12 Tad Pilāts atkal vērsās pie tiem un jautāja: “Ko lai es daru ar jūdu Ķēniņu?” 13 Tie sāka kliegt: “Sit viņu krustā!” 14 Bet Pilāts tiem jautāja: “Ko tad sliktu viņš ir izdarījis?” Bet tie kliedza vēl stiprāk: “Sit viņu krustā!” 15 Pilāts, gribēdams ļaužu pūlim iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.
16 Kareivji ieveda viņu pārvaldnieka pils pagalmā un sasauca visu sardzes nodaļu. 17 Tie ieģērba viņu purpurā un, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika viņam to galvā. 18 Un tie ņēmās viņu sveicināt: “Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ!” 19 Tie sita ar niedri viņam pa galvu, apspļaudīja viņu un, ceļos nokrituši, viņu pielūdza. 20 Un, kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie viņam novilka purpura apmetni un apvilka viņa paša drēbes. Tad tie izveda viņu, lai sistu krustā.
21 Viņa krustu tie lika nest kādam kirēnietim Sīmanim, Aleksandra un Rūfa tēvam, kas gāja garām, nākdams no lauka. 22 Un tie veda viņu uz Golgātu, kas tulkojumā: Galvaskausa vieta, 23 un tie deva viņam vīnu ar mirrēm, bet viņš neņēma. 24 Un tie sita viņu krustā un sadalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus, kas ko dabūs. 25 Bija trešā stunda, kad viņu sita krustā. 26 Uzraksts par viņa vainu bija: jūdu Ķēniņš. 27 Un līdz ar viņu sita krustā divus laupītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. 29 Tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, grozīja galvu un teica: “Āā, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! 30 Glāb nu sevi pats un kāp no krusta zemē!” 31 Tāpat arī virspriesteri un rakstu mācītāji ņirgājās par viņu, viens otram sacīdami: “Citus viņš glāba, sevi pašu izglābt viņš nevar. 32 Lai Kristus, Israēla ķēniņš, kāpj nu zemē no krusta, ka redzam un ticam!” Un arī tie, kas bija krustā sisti kopā ar viņu, zaimoja viņu.
33 Kad pienāca sestā stunda, tumsa pārklāja zemi līdz devītai stundai. 34 Un devītā stundā Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” — tulkojumā: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” 35 Daži no tiem, kas tur stāvēja klāt, to dzirdēdami, sacīja: “Redzi, šis sauc Eliju!” 36 Tad kāds pieskrēja un iemērca sūkli etiķī; uzspraudis to niedres galā, tas sniedza viņam padzerties un teica: “Pagaidiet, redzēsim, vai Elija nāks viņu noņemt.” 37 Bet Jēzus skaļi iekliedzās un nomira. 38 Un tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz pat apakšai. 39 Centurions, kas stāvēja viņam pretī, redzēdams, ka viņš, tā saukdams, bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!” 40 Arī kādas sievietes skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome — 41 tās, kuras viņam sekoja un kalpoja, kad viņš bija Galilejā, un vēl daudzas citas, kas viņam bija atnākušas līdzi uz Jeruzālemi.
42 Un pievakarē, jo bija sagatavošanas diena, tas ir, priekšsabats, 43 Jāzeps no Arimatejas, cienījams sinedrija loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, uzdrošinājās ieiet pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. 44 Bet Pilāts izbrīnījās, ka viņš jau ir miris. Pasaucis centurionu, viņš tam jautāja: “Vai viņš jau nomira?” 45 Un, saņēmis ziņu no centuriona, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. 46 Un tas, nopircis smalku linu audeklu, Jēzu nocēla un ietina audeklā, un ielika viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un kapa ieejai aizvēla priekšā akmeni. 47 Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur viņš tika nolikts.
