Latvietim pietiek tikai redzēt šo datumu, lai zinātu tā nozīmi. Vismaz tā bija un ceram un ticam, ka tā vienmēr būs. Jo sevišķi tagad, kad aug bailes, ka neesam gana mācījušies no vēstures, sirmām galvām pievienojas citu paaudžu brāļi un māsas, pieminot izvestos un nomocītos. Mācītāja Biruta Puiķe, noslēdzot savu rakstu Nekad nedrīkst aizmirst!, aicina: “Aizvesto piemiņas dienā pateiksimies Dievam par Viņa vadību un, pieminot mūsu tautas sāpi, izlūgsimies, lai Dievs pasargā mūsu un citas tautas no vēstures atkārtošanās!”
Negribam ticēt, ka tāda vēsture var atkārtoties, kuŗa savās pēdās atstāj tik daudz sāpju un ciešanu. Atverot acis, ap mums redzamas zīmes, ka tā tomēr notiek Ukrainā un citās valstīs.
Tiek teikts, ka mēs atceramies daudz mazāk no tā, ko dzirdam vai lasām, nekā no tā, ko paši piedzīvojām. Skolās jau var mācīt par to, kas notika tad un tad, tomēr visspilgtāk un nozīmīgāk paliek mūsu atmiņās tas, ko paši vai citi tuvinieki piedzīvojuši. Tā dalos ar jums vārdos, ko uzrakstīja māc. Puiķe par savu mammu:
“Mana mamma bija astoņus gadus jauna, kad viņas māti, 39 gadu vecumā ar četriem mazgadīgiem bērniem (12, 9, 6 un 3 gadi) 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai. Visi atgriezās Latvijā, bet Sibīrijā tika atstāta bērnība un veselība. Mana mamma savas izjūtas ielika dzejā.”
Dalos ar jums ar vienu pantu:
Starp melnām sliedēm balti vārdi –
Sērīgi tie izskatās.
Katrs vārdiņš kādreiz bija
Latvju cilvēks liels vai mazs,
Starp melnām sliedēm balti vārdi,
Viņus visus projām dzina apzināti.
Tik tālāk prom no Latvijas,
Lai Latvijā neatgriežas tie.
Es redzēju vecu māmuliņu,
Pie melnām sliedēm palika viņa,
Mazs zīdainīt’s pie nākošām,
Māmiņas roku glāstīts, autiņos tīts.
Čekisti zīdainim dzīvot neatļāva…
Lai Dievs dod spēku ne tikai neaizmirst, bet lūgt vēl dziļākās ilgās par visiem, kuŗi tagad cieš, tiek izsūtīti, kā bēgļi ceļo pa pasauli. Lai Dievs novērš, ka pārāk lielā aizņemtībā ar citām lietām, zaudējam katras dienas vērtības apziņu. Pagātni mums nav lemts grozīt, nākotne stāv Dieva rokās, bet tieši šī diena un mirklis ir tas, kas mums dāvināts, lai godinātu visus aizvestos un nomocītos, gatavībā uzņemties atbildību par to, ka mūsu katra vārdi un darbi kādam citam vairo mieru, ticību un spēku. Dievs lai svētī, ka Kristus mīlestības un žēlastības dāvanas dalot, arī mēs vairotu patiesības gaismu un cerību Latvijas un citu tautu rītdienai. Lai starp melnām sliedēm vai starp sagruvušām sienām, nekur, nekad vairs netiktu ierakstīti balti vārdi…
+Lauma
