Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Ap.d. 3:20)
Adventa un Ziemassvētku laikā mēs lasām trīs visai dažādus stāstus par to, kā ierodas Kristus. Viņš atjāj uz ēzelīša. Viņš klauvē pie durvīm. Viņš piedzimst kā zīdainītis nabadzīgos, necilos apstākļos.
Mani vienmēr ir īpaši uzrunājuši attēli ar Jēzu, kas klauvē pie durvīm. Ja kāds, piemēram, klauvē pie durvīm vakarā, kad nevienu negaidu, vai tas varētu būt Jēzus? Ko es darītu, ja viņš ienāktu? Un ja nu tam, kurš klauvē, es pasaku nē, nezinot, ka tas ir pats Jēzus? Vai man ielaist iekšā katru, lai nepalaistu garām Jēzu, jeb vai es drīkstu būt izvēlīga? Pēc kādiem kritērijiem var nojaust, ka tas ir pats Dievs, kas klauvē pie manām durvīm?
Ziemassvētku tuvošanās ir arī laiks, kad atceramies bērnību, atmiņas par brīnuma gaidīšanu, patīkamo satraukumu kas saistījās ar svētkiem.
Manas pārdomas par cilvēku, kas klauvē aiz durvīm, un bērnības atmiņas savijas kopā ap kādu filmu. Filma, kuru es, būdama pieaugusi, atradu internetā, un nopirku lai parādītu savai meitai kad viņa bija tādā pašā vecumā kā es, kad pirmo reizi redzēju filmu. Filma “Māmiņa”. Krievijas, Rumānijas, Francijas kopražojums, pēc pasakas par kazu un septiņiem kazlēniem motīviem. Filma ar mūziku, dziesmām, daiļslidošanu, un populārākajiem krievu aktieriem Mihailu Bojarski un Ludmilu Gurčenko galvenajās, vilka un kazas lomās.
Tas, kā filma interpretē pasaku par kazu un septiņiem kazlēniem vēl joprojām liek man aizdomāties un notraukt kādu aizkustinājuma asaru. Pasaka ir par kazu, kas ar saviem septiņiem kazlēniem dzīvo meža mājiņā, un kad kaza iziet ikdienas gaitās, bērni no iekšpuses aizbultē durvis un nelaiž nevienu iekšā. Bet mežā dzīvo vilks, kurš labprāt gribētu apēst kādu kazlēnu.
Lai kazlēni neatvērtu durvis vilkam, kaza izdomā dziedāt dziesmiņu, pēc kuras bērni viņu atpazīs. Tikai tad, ja bērni pazīs savas māmiņas balsi, viņi drīkstēs atvērt durvis.
Bet vilks, tuvumā paslēpies noklausās kad kaza dzied. Vilkam rodas ideja, ja viņš varētu nodziedāt dziesmiņu tik pat skaisti, tad mazie viņu ielaistu iekšā noturot par māmiņu. Un tā, kādu dienu, kamēr kaza ir izgājusi, atnāk vilks, un dzied pie mājiņas durvīm. Viņam ir zema un rupja balss, un tas nemaz neiznāk tik skaisti kā kazai.
Bērni viņu iekšā neielaiž.
Bet kādu dienu viens no kazlēniem aizmaldās un pazūd, mamma kaza dodas viņu meklēt, meklē līdz vēlam vakaram un neatrod, un atgriežas mājās noraudājusies un nosalusi. Viņa apstājas pie durvīm un dzied ierasto dziesmiņu, lai kazlēni viņu ielaistu iekšā. Bet viņas balss ir aizlūzusi un nogurusi, un neskan tik dzidri kā parasti. Un bērni… bērni durvis neatver.
Kazai nākas meklēt citur kur iet un sasildīties un pārlaist nakti.
Bet pa to laiku vilks nav slinkojis bet ir vingrinājies. Viņš ir iemācījies dziedāt nu gandrīz tik pat skaisti kā kaza. Vilks dodas uz kazlēnu mājiņu, kur bērni tagad ir bēdīgi nogaidījušies mammu, un dzied. Un kaut arī tas neskan tik precīzi kā mammai, tas tomēr skan labāk, nekā kad kazu mamma stāvēja aiz durvīm noraudājusies un mēģināja dziedāt aizlauztā balsī. Ilgās pēc māmiņas viens no kazlēniem neiztur, un atver durvis. Vilkam.
Tāds ir šis stāsts. Filmā beigas bija laimīgas, kazlēni paslēpās, kazu mamma atgriezās un vilks saņēma pelnīto sodu.
Bet tas liek domāt par tiem, kas klauvē pie mūsu durvīm. Par cilvēkiem, kurus sastopam savā ceļā. Par balsi, kuru mēs dzirdam aiz durvīm. Par pazīstamo un nepazīstamo, par īsto un viltoto. Tas liek domāt par dažādajiem attēliem un tēliem, kā Dievs nāk pie mums. Visiem šiem tēliem, visiem šiem stāstiem kopējais ir tas, ka Dievs nāk ne tāds, kā viņu gaidījām un iedomājāmies. Dievs var nākt vienkāršāku, nabadzīgāku cilvēku veidolā, nekā paredzējām. Balss, ar kuru Dievs vēlas mūs uzrunāt, tā var būt sievietes balss, kad mēs gaidījām vīrieša, tā var būt bērna balss, kad mēs gaidījām pieaugušā, tā var būt balss, kura ir sažņaugusies aiz asarām un bēdām, un tāpēc likties tik sveša. Saklausīt un atpazīt šo balsi, ar kuru Dievs mūs uzrunā — tas ir adventa laika uzaicinājums.
Zilgme Eglīte
LELBP Zviedrijas apgabala prāveste
