“Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem.” Jāņa ev. 1:9
No neskaitāmiem simboliem, kurus varētu nosaukt un kuros atrodam īpašu nozīmei, Adventa vaiņags ar četrām (vai piecām) svecēm visciešāk saistās ar šo priekšsvētku laiku. Svaigā skuju smarža, zaļais košums un pakāpeniski augošais spožums padara šo simbolu par ļoti piemērotu Kristus atnākšanai. Jo tuvāk Kristus ir, jo spožāk gaisma spīd. No pirmās svētdienas Adventa laikā, kad svētnīcā mirguļo viena vientuļa svecīte līdz šai trešajai svētdienai, kad deg jau lielākā puse sveču, esam soļojuši pa pravietiskām stigām gaidot uz to piepildījumu.
Bet šodien mēs neskatāmies uz bērniņu silītē. Šodien mēs skatāmies uz pieaugušo gaismas nesēju, kurš vēl nav nācis klajā, bet it kā gaida aizkulisēs līdz ko viņa priekštecis — Jānis Kristītājs — pabeidzis savu iepazīšanas runu. Viņš mūsu aicina atvērt acis un ieraudzīt kā gaisma pāršķeļ tumsu.
Daudzi no mums ir pazinuši tumsu. Kā citādi lai to apraksta, ja ne akla tvarstīšanās plašā telpā? Nav orientiera, lai saskaitītu soļus līdz malai, vai līdz izejai. Kad cilvēki piedzīvo krasas pārmaiņas viņu dzīvēs, vai kaut kas pazīstams un mīļš pēkšņi atņemts, tad mēdz teikt, ka tumsa ielauzusies. Tumsa manā redzējumā līdzinājās bēdām, drošības trūkumam vai baisām nojautām. Kādu prieku lai jūtam, ja viss ap mums ir sastindzis tumsā?
Tad, vai nav nozīmīgi, ka svecītei uzliesmojot pēkšņi rodas vajadzīgs pieturas punkts? Tas ir no svara ikkatram no mums liecināt par gaismu! Citādi nav neviena, kas varētu parādīt ceļu līdz izejai. Un ja tā, tad pasaule būtu gana tumša.
Simboliem ir spēks rādīt uz kaut ko citu, un šī priekšmeta vai personas nozīme aug mūsu apziņā. Gaismai spīdot, tā apgaismo matēriju, kas atkal radot ēnas veido dimensijas un mums top skaidrāks, kas ir platums, dziļums, augstums. Un jo vairāk esam iesaistīti ar dzīves dimensijām, mēs noprotam arvien asāk, ko nozīmē dzīvot, — nevis tikai pastāvēt vai eksistēt.
Trešā Adventa zīmols ir Prieks. Beidzamos gadus, kad bijām spiesti izolēties, mēs kaut ko vairāk nojautām par gaismas un tumsas nozīmi mūsu dzīvēs. Pēc sākotnēja prieka par apkārtējo klusumu un tīrāku gaisu (kas sevišķi sajūsmināja intravertus) iestājās apziņa, ka ļaut cilvēkiem atrasties vientulībā bez ierastiem kontaktiem nebija vēlama opcija. Kas mani tagad ļoti paceļ un liek izjust gaismas spīdumu ir draudzes spēks būt lieciniecei. Esmu atradis šo prieku draudzes Bībeles stundās. Cilvēku grupiņa nāk un dalās ar savu pieredzi dzīvot bēdās vai bailēs.
Katra šāda nodaļa draudzes dzīvē ir kā Adventa svece, kas liek savai gaismai starot! Un mēs, kad starojam priekā, ticot, ka tas ir atnākušais Kristus manī un jūsos, kas iepriecina ar savu patieso gaismu, esam atklājuši, ka ne tumsa nedz bēdas beigu galā uzvar — bet Dieva varenība un gods!
Prāv. Dāvis Kaņeps
Foto: Svecīšu dievkalpojums Garezerā
