Kungs Dievs, svētais, žēlīgais, gribu acis un ausis cieši turēt ciet, neskatīties, neklausīties, nedzirdēt. Tomēr arī tā nevaru paslēpties no tā, kas notiek. Paskatos, izdzirdu, nonāku šausmās. Pārāk daudz, Kungs, sāpju un terora izmocītu seju, pārāk skaļa sērotāju raudāšana un viņu vaimanas par piedzīvotām šausmām un nežēlību.
Debestēvs, vai Tu raudi par šo pasauli, vai Tu raudi par cilvēku ļaunumu un ieroču daudzumu? Kungs Jēzu, Tu raudāji, kad viens pats tavs draugs mira! Tava apliecinātā mīlestība un augšāmcelšanās dāvina cerību, ka kaut kā tie, kas tik ļoti cietuši un cieš, tiks stiprināti. Jēzu, vai Tu, lūdzu, varētu modināt katrā riebumu pret vardarbību, tik lielu, ka viņi vairs nespētu būt tik nežēlīgi? Es nespēju izprast, kā cilvēks var būt tik ļauns… Sāp tik daudziem, atkal…
Es nesaprotu un nezinu, ko citu darīt kā lūgt, lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes! Bet debesis pasaules malu malās top sprāgstošu nāves ieroču izgaismotas! Lūdzu, kaut visi ieroči visiem pazustu! Lūdzu, lai miera klusumā atgrieztos saprāts.
Kaut tā ir mana karstākā vēlme, jūtu, ka šī lūgšana nav piepildāma, lai gan tā palīdzētu apstādināt murgus tik daudziem nevainīgajiem.
Dievs Svētais Gars, Tu spēj pārvērst sirdis, Tu spēj atvērt sirdis apbrīnojamiem cilvēkiem, ka tie cits citam palīdz un glābj, mierina. Es nezinu, kā viņi to spēj, bet no visas sirds pateicos par katru, kas tādos apstākļos dara to, ko es nevaru. Dāvini uzvaru žēlsirdībai, labestībai, cilvēciskumam. Dāvini mieru, taisnību, mīlestības uzvaru. Piedod, ka vēlreiz prasu no Tevis tik daudz. Neļauj man aizvērt acis un ausis, kur nu vēl sirdi. Arī, ja tajā iezogas bailes, nevarības apziņa, dusmas, naids — atbrīvo manu sirdi no tā, kas skādē, pildi ar to, kas dziedina…
Paldies, ka neaizvēri savas acis un ausis man. Atkal. Āmen.
+Lauma
